pirmdiena, 2012. gada 31. decembris

apokalipse

nesen apskatījos savu 2012 galeriju draugos. un tad sapratu, eu, gads pagājis. likās, ka tas viss būtu noticis vēl vakar. nu ne gluži vakar, bet ne gluži arī tik sen. atskaitīti? apmēram tā. nu jā. šis gads man nesis daudz. daudz prieka, daudz pārdzīvojuma. tiešām daudz no tā visa. jaunus cilvēkus. bet es nevēlos sūdzēties. notiek tas, kam jānotiek, vai ne? es jau zinu, man viss būs kārtībā. es pacentīšos nedaudz un būs labi. bija skaista vasara. lai arī daudz vasaras laikā likās, ka vēl briesmīgāka vasara nevar būt, gan tādā ziņā, ka nebija īpaši daudz tur ievērojami pasākumi, gan tādā ziņā, ka bija diezgan daudz visāda liela huiņa, jā, tieši tā. bet zini? tā tomēr bija skaistākā vasara manā mūžā. un es nezinu vai būs man vēl tik skaista vasara. ziedoņa vārdiem sakot, es šogad mīlestību izlūdzos, šo visu glābjošo un reto spēju. un man vienalga kādu man to dos (vai jau iedeva) - kā akmeni, kā krustu vai kā vēju. esat laimīgi, un galvenais, mīliet!

pirmdiena, 2012. gada 24. decembris

Šai naktī viss ir kluss

Ienāku klasē un visi tik jauki, uuu wiii, apsveikumi skan, skan !!! Un Santiņa arī pacentās, šampīti man uzdāvināja, to ar meičiņiem teātra pulciņa mēģinājuma laikā uz skatuves izrāvām. No 8 paredzētām tās dienas stundām bijām uz veselām 3, problem? Man tak 17 paliek !!! Paldies jums, draudziņi, jūs man šo dzimpenīti padarījāt neaizmirstamu. Sākot jau no visvienkāršākajiem viesu grāmatas sveicieniem draugos, beidzot ar visām centra skolas izdarībām! Atlika man tur tikai kāju spert, visi jau apkārt ar daudz baltu dieniņu. Un tā urrāšana, uhhh. Puikas aizrāvušies, uzurrāja mani gan skolā, gan pēc tam klondaikā. Forši izdejojos arī, nāk tik draudziņi klāt un saka: ''Man tak ar jubilāri ar jāpadejo!". Nu bet kā tad, kā tad. Uz balles beigām vēl kūciņu paspēju ar kartona kasti sagriezt kā nu mācēju un izdalīt visiem kas gribēja vai arī negribēja. Aizejot mājās sabēdājos par to, ka neesmu saņēmusi vissvarīgāko apsveikumu, bet viss oksi.

Nu tā, galdiņš uzklājies, pieci šampuki un litriņš ar jāgerīti, balli varam sākt! Ar Alis un Zaķen biški ieņēmām, nu šīs bija tās oficiālās 17 svinībiņas, mammiks man pat māju uzticēja. Drīz jau piebiedrojās ar Jurģs ar Ann. Tā kā satelīts izdomāja niķoties, par mūziciņu fonā kalpoja Prāta Vētras 2008. gada koncerta ieraksts ''Tur kaut kam ir jābūt'' kādas 5 reizes, bet tas jau nekas. Bij forš, visi forš dzērās un runājās, un kas to būtu domājis, mums pat dzērieni aptrūkās un es nemaz vēl nebiju tik iereibusi, klausies. Bet, acīmredzot, biju pietiekoši iereibusi, lai tukšotu mammas barčiku. MAMMA NEĻĀVA. Viņa braucot prom piekodināja, ka mums ir pietiekoši daudz alkohols un lai viņas plauktus neaiztiekam. Žēl protams, pusīte no pina colada kaut kā tomēr izdzērās. Un vakara gaitā saņēmu arī savu jau apraudāto visgaidītāko sveicienu dzimpenixā! :)*

Ziemassvētki tik jauki, no rīta jau izrotājām eglīti, mamma šiverējas gra plīti, cepot piparkūkas un pīrāgus. Ar brāli noskatījāmies Mikipeles Ziemassvētku kaseti, sakārtojām māju, tad es smuki sapucējos un klāt jau bija Grinčs. To ģimeniski noskatījāmies un sagaidījām ciemiņus. No tām Ziemassvētīgajām vakariņām gan varētu tagad fiks ātr nomirt kaut kur, forši pārēdos un tā, bet ko ta, ko ta. Drīz dāvanas. Priecīgs!

svētdiena, 2012. gada 9. decembris

Dažas patiesības

If  truly love you, they will want to give you everything without expecting anything in return. Do not take advantage of this.

When  feels something isn't working, they usually give up on it. If they work hard to make it work with you, they love you.

For  it's not even a question, if they want it, they need it. And they will get it.

Please do not make the mistake of being unfaithful to a . As skilled truth seekers, they WILL find out. And they will kill you.

 can be very carefree but when they find something they actually care about, they care about it so passionately...

#Sagittarius can't take a compliment for shit. Even if they know your compliment is true as hell, they won't know how to react!


#Sagittarius either loves you enough to take a bullet for you or doesn't give any sort of a shit about you.


It's not that a #Sagittarius has too much pride, they're just always right and you're just always wrong.


#Sagittarius are very generous. They are always sharing what they have--- unless we're talking about lovers. They wont share those.


#Sagittarius don't bother seeking revenge. They'd rather seek success... they know it's much sweeter.


For #Sagittarius, 2nd place just isn't good enough



piektdiena, 2012. gada 30. novembris

Tu nāci man kā dāvana

Es mīlestību šogad izlūdzos, šo visu glābjošo un reto spēju. Ak, man vienalga, kādu man to dos- kā akmeni, kā krustu vai kā vēju. 

Es nezinu cik daudz ir manos spēkos vēl kaut ko mainīt. Kaut ko tā, lai ir kaut nedaudz no tā cik bija. Iespējams, un arī visticamāk es par daudz vizualizēju visu tik skaisti. Bet tu man atnesi tādu laimi! Un es nezinu, ko man domāt, es nezinu kā man būt. Es varu tikai par tevi domāt un tikai ar tevi būt, nekur citur man nav tik labi. Lūdzu, nedari man pāri. Esi mincis. Esi tik mīļš un jauks cik biji. Tu mani esi pārpratis, bet tikai kaut nedaudz ielūkojies manī, kaut nedaudz, un tu redzēsi tik daudz laba, tik daudz jauka. Ja vien kaut uz mazu mirkli tu zinātu!

pirmdiena, 2012. gada 26. novembris

Kalifornijas gaiss

Un te pēkšņi atkal varētu būt 2011.gada 31. decembris, kad es visu dienu vaļājos lejā gultā, skatījos visādas filmas par godu jaunajam gadam un tā. Gulēju, gulēju, pilnīgs sliņķis, pilnīgs goļaks, tā aizskatījos jautrās pleznas, ka pat nepamanīju, ka Anija bija uz stundu nozudusi vannā. Nu ja, vispār jau loģiski sanāk, ja viņa filmu neredzēja. Nonāca lejā, pārmeta man, ka es esmu piepīpējusi visu istabu un vai es vienreiz necelšoties. Nē, es te labāk vēl pavārtīšos, uzpīpēšu un uzēdīšu savu dubultā siera burgera komplektu! Bet stulba multene tās jautrās pleznas, man nepatika. Uzliku savu lielisko Bratz! filmas disku un skatījos to, tā aizvārtījos pa gultu līdz Likteņa Ironijai. Stulbi, to es gribēju redzēt, bet man jau bija jāklāj gulta un jāpucē dirsa, jo draudziņi brauca ciemos svinēties. Kā vēlreiz tā varētu!

Bijām sestdien pie Anijas. Aizejam ar Alisi, Anija mazgājas tāpēc vienas pašas sēžam Anijas istabā pie TV. Izspriedām, ka uzreiz var pateikt, ka tā ir Anijas istaba. Nu tik bezgaumīgi, vienkārši pēc sūda izskatās, haha. Tad jau sākās Šreks un mēs kā mīļās Anijas draudzenītes vienkārši gulējām viņas gultā, rijām maizes, ko Anijas mamma mums sasmērēja, un ik pa laikam vārgi iesmējāmies par kādu ēzelīša joku Šrekā. Fatties. Pēc tam jau bija ballīte, nu ļoti jauki, nu.

Mazais bēdu nostūrītis, bet saki, ja es Tev godīgi pajautātu, tu man pateiktu? Bail jau no tā godīguma, tu taču mans mincis mīļmincis! Varbūt precamies?

svētdiena, 2012. gada 18. novembris

Kā zaļumballe, tikai iekštelpās.

No sākuma tur koncertiņš par godu valsts svētkiem un tā. Nevarētu teikt, ka bija baigi baudāms, bet nu vienalga jau jauki. Pēc koncertiņ drīz vien ieradās beibes Zaķlaur, Vulkanlaur, Ann un Elizabete. Pēdējā mirklī veikalā tika iepirkti alkoholiskie dzērieni un tā. Vedu beibes uz Inta dzīvokli, kurā jau tā bija miljardc cilvēki. Tagad bija miljardc un vēl vairāk. Tur Vulkanlaurai ar Eliasu māsiņas un brālīša atkalredzēšanās un tā. Pēc ļoti karstas un saspiestas pasēdēšanās dzīvoklī, devāmies uz ballīti. Nu tik forša balle! Mani izdancināja visi, visi - Rūdis, Andris, Libiņš, Ingus, divi nezināmie, tēta draugs, Ints, Elvis, Guntis un tad es vēl Zaķeni izdancināju! Galdā cēlu Absolut Kurrant, ko man mamma negribīgi nopirka. Un ak jā, viņa taču sēdēja pie blakus galda un skatījās kā brutāli pielieku seju, bet nu yolo! Jā. Un tad mēs sākām vienā brīdī dzert. Kā sacīt jāsaka, līdz vienam brīdim. ;D Līdz vienam brīdim, kad es vairs sapratu tikai un vienīgi to, ka vienradži. Eliass vispār bija kādas 15 stundas kaut kur pazudis, pēdējais, ko visi zināj, bij, ka viņš gāj uz dālderiem pēc telefona. Domāju, mošk nomiris pa ceļam, bet vēlāk jau uzradās, nesaprazdams ne rītu, ne vakaru. Tā nu es, Zaķlaur un Vulkanlaur pa trijām viņu dancinājām un tāpat smagi gāja ar noturēšanu. Man mamm tik sēdēj malā un smējās, jo yolo. Beidzām dancināt, vedām no zāles ārā, Lauras izdomāja beigt stutēt un tā nu Eliass krita un es viņam līdzi. Tad tāds hahahahaha es nokritu. Es vēl vienā brīdī pa trepēm arī nokritu. Un es arī Sanijai kritu virsū, jo man apnika stāvēt. Un mēs tak ar Annu iedzērām par to, ka neesam puiši! Jo puišiem vienmēr jākaujas. Stulbi. Mums gan forši. ;]] Vispār kruta balle. Izdejojos taka nenormālā, kritu taka nenormālā, tad vēl ar Intu runājos taka nenormālā un teic, ka viņš lohs, ka aizgāj no skolas un nedzīvo vairs Vilgālē un tā. Bet ko ta, ko ta, man jau patikās tā balle, sagaidīj pilnīg beigas, tad vēl bezsakarā Jānis Kaltnieks piesēdās pie klavierēm un kād stundu jau pēc balles beigām vēl spēlēja viņas līdz visus dzina ārā. Man par to prieks, man jau izbesīja tās klavieres. Un jā. Tad nu es vilkos līdz dzīvoklim pa taisnāko ceļu. Eju, eju, trakie dubļi, eju, jūtu, ka plik kāj iet pa dubļiem un kurp kaut kur dubļos. Smukas kurpes tagad. :) Šodien gan dikti grūti. Asariņa.

piektdiena, 2012. gada 16. novembris

nu kā

tom and jerry: the movie. tā bija mana mīļākā bērnības multene. skatījos viņu caurām dienām, katru dienu. 

es to neatceros. es neatceros kā būtu šo multeni caurām dienām skatījusies, neatceros, ka tā būtu bijusi mana mīļākā multene. to visu man mamma tikai stāsta, bet es to neatceros. un tad nebija tik sen, ka es to varētu neatcerēties, es nebiju TIK maziņa, lai neatcerētos. es to nesaprotu, sajūta itkā vesels dzīves posms būtu no manis izrauts. šī multene ir no manis izrauta. es viņu skatos un neko neatceros. skatos pirmo reizi pēc šī ilgā laika - pilnīgi nekā. skatos otro, trešo reizi - oo, atceros miglaini, ka esmu šādu epizodi redzējusi. skatos ceturto reizi un vēl kaut kas ataust atmiņā. bet viss kopā neatgriežas. tas ir bēdīgi. es nezinu kāpēc, bet tas mani ļoti nomāc. es mēģinu saprast kāpēc es neatceros, bet es nesaprotu. to sajūtu nevar izstāstīt.

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

pirmdiena, 2012. gada 5. novembris

uķi

Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!

Zinies, lai arī īstenībā iet traki, iet skaisti. Tādu skaistumu man dzīvē vairs nepieredzēt. Tādu vienkāršību! Lai arī vajadzētu atmest ar roku, jo, kā saka - you can't put flowers in an asshole and call it a vase - es laikam tomēr pacentīšos. Ak tu mans mīļmincis!

sestdiena, 2012. gada 3. novembris

I can be your china doll

Memories of them were the only things that sustained me, and my only real happy times.

Nebiju gaidījusi, ka viss izvērtīsies šādi. Par beigām tās vēl nesaukšu, jo, piedod, bet tās vēl beigas nav. Vienkārši ir tiešām sāpīgi, ka es pret cilvēkiem izturos labi un domāju tik tiešām visu to labāko, kad tajā pašā laikā par mani var pateikt ''man viņa besī''. Nu, vecīt. Un joprojām es turpināšu cerēt un tā tālāk. Es prom tik viegli nedošos. Un pret mani tā neizutrēsies. Esmu, kā sacīt jāsaka, nelaimīga savā lielajā laimē. Un tomēr, es tiešām nekad mūžā neesmu jutusies laimīgāka, es nekad mūžā neesmu tā mīlējusi.

svētdiena, 2012. gada 30. septembris

dzīvo vienreiz vilgālē

ar mammu braucam mājās no pilsētas. pēkšņi man prātā iešaujas normāla YOLO ideja izkāpt ārā vilgālē. itkā jau nekas, tikai ne ar vienu neko nebiju ne runājusi, ne vispār, jā. tīri vienalga, izkāpju vilgālē. baigi auksts. eju meklēt, kur kāda dzīvība. sāku ar estrādi - nav neviens. turpinu ar sporta laukumu - nav neviens. tad man superīg izdevās sazvanīt eliasu un vai tu rekā viņi ir garāžās un dzer, ko ta citu. oks, eju uz garāžām. karoč balle. piedzeros no ne sava alkohola, jo man jau tāds nebija, hehehehehe. bet es tiešām piedzeros. tik jauki sadzirdēt džastinu timberleiku tad, kad ir manāms reibums. tad uzruk tā foooooooorši, haha. jā, karoč eliass un rūdis galīg aizmiguš taka nenormālie, es ar andr un mārtiņ nav aizmiguš un dzer taka normāl. kaut ko jā, ārā nenormālais pērkons sākās, mārtiņš kaut ko pieceļās un aiziet prom un atpakaļ neatnāk, es kaut kā nezinu kā pamodinu rūdi, notiek kaut kas nezinu kas, saprotu, ka man slikti, tad kādas divas stundas miru nost no tā, ka nenormāl sūdīg, bet man pārgāj un nenormāl zaibis. piebrauc inguss, kurš izrādās ir mans radinieks. ooooook, iekāpjam mašīnā, kaut kur nezin kur braucam. visi izdomā, ka vajadzētu kādus pāris aliņus paņemt. nu kā ta, piebrauc pie kaut kādas mājas, kur var alu dabūt un iznāk ārā ar kasti, kurā 24 ali, nu tā tīr simbolisk iedzers, kā sacīt jāsaka. tā nu viņi tur dzer, nenormālie, es normāl aizmiegu un jā. mājās atlīd kādos puspiecos, piecos, nezin. vilgāl, YOLO.

svētdiena, 2012. gada 23. septembris

tā tagad būs?

Nesaukšu sevi gluži tur par zabadaka senjoru, jo pati apmeklēju to tikai otro gadu, bet pareizi jau ir, kā Auce teica - mēs, protams, arī mēdzam tur piedzerties, bet nu nejau tādā līmenī. Sabiedrība tur mainījusies pamatīgi. Sēžot tur savos sešpadsmit, jūtos kā liela sieviete, jo nesaprotu, kur vispār palikušas kaut kādas vērtības un pieklājība. Pat kritiskajiem zupēdājiem te vairs nebūtu, ko teikt. Zabadaks nav tā vieta, kur aiziet, lai ar visiem un visām noņemtos vai runātu vai huj zin ''jokotu'' par vagīnām. Gribējās vienkārši pateikt IZAUDZ.

otrdiena, 2012. gada 18. septembris

atliek nosargāt

vispār jau forši. foršas tās pāris pēdējās nedēļas nogales. jā, nogales. daudz esmu bijusi vilgālē. vilgāle jau arī vispār ir forša, bet viņa ir jāizprot, lai to redzētu. daudz esmu lietojusi alkoholu. tas vispār arī forši. šņabi dzeru ar jaunu dedzību acīs. ja kādreiz bija mm šņabis vodka face un nekas, tad tagad ir mm šņabis pālis jautri je. talsos arī biju. sākumā bišk gaļaks, bet nu vakarā jau bija ballīte, zin ko. bijām ķirsī, haha. baigais klubs, es teikšu. un pilnīg negaidīti satiku Ingu un jā, vispār interesanti. žēl tikai, ka mums ar Eliasu vesels nullseptiņ izšķīda. īpaš nepārdzīvojām. tāpat vaina tika uz Krišiņ novelta. nabag Verners un Pēcs jau nesās pakaļ uzdzeramajam kaut kur nezin kur, te viņiem zvan, ka nav jēg. trolololo. bet tas jau nekas. vēlāk uzrādās vēl kāds viens vai pieci nullseptiņi. nākamā diena gan nu tāds gaļaks. sēdējām, nē, pareizāk gulējām pie Verner un skatījāmies filmas. es nezin vai es kādreiz biju noskatījusies četras filmas pēc kārtas. nu labi, es pie otrās filmas (never back down) aizmigu, bet es viņas beigās, tad, kad smukais, kas bija krēslā, norāva kreklu, pamodos. ;D tā vieta mani tajā filmā interesēja visvairāk. tad jau brauc uz Laidz, tad galīg aizmig un tad posās uz Rīg. vairs tik drīz tur neposīšos, bet man vienalga. man ir labi, kā ir.

pirmdiena, 2012. gada 17. septembris

kā ir, tā ir



Run fast for your mother, run fast for your father
Run for your children, for your sisters and brothers
Leave all your love and your longing behind
You can't carry it with you if you want to survive



visi tagad domās - viņa nobijās. nē. es nebiju laimīga. nav jau tā, ka bija TIK briesmīgi, bet zini, nav forši skaitīt dienas līdz piektdienai, mesties pēc savām mantām un tādā pašā ātrumā mesties uz autobusu. ka tik nenokavē, ka tik nav jāpaliek šeit!!! un tad, kad tu esi mājās. ahhh... draudziņi, mājiņas... un, protams, alkohols. viss kā rozā sapnītī, kā rozā mākonītī. un tad nāk svētdiena. tu atkal kravājies, tavas divas laimīgās dienas beidzās, atkal var sākties piecu dienu atskaite līdz atkal varēsi bēgt uz savu rozā mākonīti. man tas neder. man neder šī piecu dienu atskaite un divu dienu laime. man gribas būt laimīgai visu laiku. skan jau baigi. haha, bet jā - primadonna girl, all i ever wanted was the world. 
es nepadevos, nē. es augsti paceltu galvu nākšu atpakaļ.

svētdiena, 2012. gada 9. septembris

i came to win, to fly

vienmēr jau kādam dikti nepatiks tas, ko es daru, ar ko es daru, kāpēc es daru. vienmēr sekos kaut kādi pārmetumi, bet es neiešu sēdēt malā, lai citiem no tā būtu mazdrusciņ labāk. mēs katrs pats izcīnam sev laimīti un vietiņu pasaulē. es jau nekur nesaku, ka šī ir tā mana vietiņa pasaulē, bet ceļš un laiks iet uz priekšu, arī es eju uz priekšu, es tiecos pēc savas laimītes. šobrīd man ir labi. un labi būs arī tev, ja beigsi čīkstēt un pīkstēt. sāc taču dzīvot!

pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

tā teikt,par vēlu mīlēts

es centos. es centos cik vien tas bija manos spēkos, bet ar to nepietika. jā, es padevos, bet es biju gatava vēl censties. es biju gatava to atstāt aiz muguras un vēl daudz censties, taču tam nebija vairs nozīmes. un tad es pārstāju. es pārstāju censties, pārstāju domāt, pārstāju mīlēt. es pārstāju, jo nebija tās pretimnākšanas. bija ''pa pusei'' pretimnākšana. tu zini, ir tāda baigā dzīves gudrība. tā dzīves gudrība saka, ka tu nekad nevari tā pa īstam piedot, ja nevari aizmirst. un zin, es zināj, ka manu padošanos nekad neaizmirsīs. un tur arī beidzās mūsu stāsts. un es aizmirsu. es dzīvoju tālāk. un es arī turpināšu dzīvot tālāk. varbūt tāpēc dažiem liksies, ka esmu ļauns cilvēks, ka nedomāju par citiem, bet reizēm tomēr ir jāpadomā par sevi. es padomāšu par sevi.

otrdiena, 2012. gada 21. augusts

neviena nav mājās

ir nomācoši, ja sliktas lietas notiek ar tevi, ar taviem draugiem, par ar nepazīstamiem cilvēkiem. mums katram vienmēr licies, ka tieši mums ir vissliktāk. lielākajai daļai. arī man nav vislabāk, bet man nav arī vissliktāk. es mācēšu pārdzīvot visu slikto. es mācēšu piedot sev un citiem. es mācēšu samierināties, es mācēšu padarīt savu dzīvi labāku. nav bijis lieliski jau kādu laiku. tā savā ziņā ir mana vaina, jā, bet es zinu, ka būs labi. kaut kad drīz. jau tagad trīs dienas pagājušas bez asarām vai pārdzīvojumiem. tas jau ir labāk. biju pazudusi sevī, nu atkal atrodu citus. atrodu ārpasauli. ar mani viss būs kārtībā. es dzīvošu nevis izdzīvošu. un jā, es dzīvoju bez nožēlas. un lai arī ticu karmai, es zinu, ka šis nebūs man gadījums.

svētdiena, 2012. gada 19. augusts

zaļumballe nebeidzas

sporta svētki, značit vakarā balle. pie manis nenormāla nometne, manā istabā apmetas 5 cilvēki un tā. viss ok. ejam uz zaļumballi. tā kā esam piecas brīnišķīgas un jautras jaunietes, arī šoreiz ceļš paiet diezgan ātri. ieejam estrādē pulksten vienpadsmitos vakarā. balle jau rit pilnā sparā, cilvēki godīg sakot kādi miljons. oooooook, sameklējam sev diezgan brīnišķīgus soliņus, kur nometam savas jakas, jo vakars rādās ļoti silts. nedaudz atkorķējam, nedaudz ieņemam. ir labs. o, laba dziesma!! jāskrien dejot. un ja mēs dejojam, tad ar visu atdevi līdz pēdējam elpas vilcienam. anija nabags tikai sēž mūsu soliņos un viena pati tukšo savu bēdīgo lucky dog, jo redz anija nedejojot. un tā tas viss notiek. dejojam, iedzeram, dejojam, iedzeram. un pie reizes pačurājām. gan tā, gan tā! saprotu, ka vēlos atkorķēt savu brīnišķīgo alu, un man pat ir šķiltavas. problēma ir tikai viena - es to nemāku. nu a kooo, jādodas lūkoties pēc palīdzības un tur jau es redzu sen neredzētu vientuļu eliasu stāvam pie ''bāra''. viss ok, mana pudele nu ir vaļā un neliels chit chat arī uzsists. un tā jau atkal dejojam, dzeram, dejojam, dzeram and so on. mirklis, sēžām savos brīnišķīgajos soliņos, kur pēkšņi sēž baigi daudzi, jo, kā saprotams, mūsu izvēlēties soliņi ir brīnišķīgi. apkārt ceļo zīverta latgales ļerga, no kuras gan atsakos, jo zini - ļerga. un tā tā balle iet un viss lieliski !! a ko, balle tagad beidzās. muzikantiem beidzās, vilgālniekiem tomēr nē. nepaiet ne pāris minūtes, kad pēc muzikantu aizvākšanās estrādē skan tā pati labā mūzika tikai ne dzīvā, bet gan magnetafona izpildījumā. problem? anija, alise un elizabete izlēmušas doties mājup. iedodu mazajām atslēgu, izstāstu kas un kā un tā. abas ar vulkanlauru prom tik drīz nemaz ar netaisamies, jo kur vēl labāk kā vilgālē? un tā tas laiks iet un tā tas laiks paiet līdz diemžēl pienācis ir rīts, kad man zvana anija un prasa, kur es esot. nu kur, kur - vilgālē esmu!! un tā nu sagadījies, ka anija vēlas braukt mājup un alise ar viņu reizē, kas nozīmē to, ka elizabetei nabagam jāguļ vienai manā piecu cilvēku nometnē, svešā mājā starp svešiem cilvēkiem. ko ar lauru domājam? tikai to, ka žēl, protams!! oj, oj, atvainojiet, atvainojiet. aizmirsu pieminēt diezgan svarīgu lietu - pirtī arī bija praivat pārtijs, tāpēc mēs ar eliasu cilvēcīgi iezagāmies un nozagām turku šņabi, sarkanvīnu, baltvīnu un miljons maizi. un jau atkal! jau atkal tā tas laiks iet un skrien un pēkšņi attopamies ar vulkanlauru sēžam pie vilgāles veikala ar 2 vīna pudelēm, turku šņabi un miljons alus bundžām. nebūtu jau slikti, tikai pieņemts, ka daudzi cilvēki pulksten desmitos no rīta ceļas nevis sīņo pie vilgāles veikala. a kooo? balle !! un jau atkal nepaiet ne milzīgs laika periods, kad mana mamma attopas, ka neesmu un neesmu bijusi arī mājās. saņemu raižpilnu telefonzvanu par to, kur esmu, kur paliku pa nakti, kāpēc tā un cikos būšu mājās. lieki pieminēt, ciemos grasās ierasties mana pusmāsa, ko esmu satikusi reizi dzīve, kad biju četrus gadus veca. nu a kooo ? balle !!!! un tā ballējām no vienpadsmitiem vakarā līdz vieniem pēcpusdienā !!

pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

nu zaļumballe!

sapucējušās un ejam. priekšā trīs kilometri. par laimi abas esam superīgas un smieklīgas, ceļš paiet nemanot. ejam lejā uz estrādi, balle jau sākusies. nu tā nedaudz sākusies. pilnīgi pārdodas izlejamais alus un sidrs - fancy. okeeej, ieejam iekšā, tos 2 latus par ieeju nekur neviens neprasa, problem ? mums sanāca iet tieši cauri kaut kādam karstajam punktam, kur no visām malām cilvēki, kā jau laukos, skatījās virsū un vēl norādīja ar pirkstiem. ķipa mēs vietējās, mūs tikai neviens nepazīst. atrodam ideālo spotu, pašā stūri, normaļuks. sākumā liekas bišķiņ gaļaks, bet tad jau tur laida ezerā ķipa nāriņu un bija salūts, ja, un tā vispār. ;D turpinam sēdēt. mūs pamana jurģis, pienāk, runājas ar alisi un tā, mani pamana le wild zauers, arī runājam kaut ko es nezinu ko. pēc tam es aizmirsu. laikam sākām tukšot savu līdz paņemto alkoholu (alisei 3 laima tuborgi, man 2 dlight un 2 cēsu ali, ķipa nožēlojami). tad pārvacamies kaut kur uz citiem soliņiem, kas vairāk centrā. vai arī tad vēl nē. ā tad vēl nē. ejam ''čurāt''. nākam atpakaļ, atkal sēžam malējos soliņos. pienāk eliass ar cepuri. runājam kaut ko nezinu ko. vēlreiz pienāk jurģis. viss narmal, nedaudz gaļaks, bet paliek jau interesantāk. mūs tikai cienā, cienā ar aliem. tagad laikam pārvacamies uz tiem soliņiem, kas vairāk ir centrēti vidū. sēžam. tukšojam savu ķipa nožēlojamo alkoholu un ejam lak pa laikam ''čurāt''. o, iedeva galvā!! baigi jautri. gribam iet ''čurāt'', es meklēju somā gengeles, nāni gengeles, sāku kliegt, ka man nav gengeles, alise kliedz uz mani, ka esmu stulba, jurģis visam pa vidu dod mums savas gengeles, kur ir iekšā viena gengele, nu kād jēg, nu kād jēg? sāku domāt kur pēdējo reiz ''čurājām''. a tur nav. tad atceros, ka pēdējo reiz es gengeļoju tajos malējos soliņus. skrienu pāri visiem soliņiem, nenokrītu. ir gengeles. zajebis, ejam ''čurāt''. noejam, atkal nevaru atrast. alise atkal kliedz, es under pressure, bet atradās. fuck tās lielās somas. es tovakar pārāk daudz izvandīju savas somas saturu zemē, lai kaut ko atrastu. bet zajebis, reibst kā nahuj, jautri kā nahuj, šitā man pēdējo reiz bija pirms 2 gadiem estrādē latvijas radio ballītē ar elīzu. nesūdzos, jo sūdīg nav. es laikam kaut ko lēni runāju, jo alisei ar jurģi bija tas jāatdarina un jāsmejās, okeeeej. eliass mums iedod katrai kaut kādu nefiltrēto alu, nu tā kā es neko nesaprotu, tad dzerams ir. izdzeram, zajebiss, viss tik smieklīg, neko nevar saprast. par ko bija sarunas vispār huj zin. man gribās dejot, sāku kliegt, ka gribu dejot, saku alisei un eliasam, lai ejam visi dejot, alise saka, lai eju ar eliasu. īstenībā diezgan loģiski, jo kaC sakars~~ iet trijiem dejot. tobrīd bija taC sakars~~. dejojam, vispār dirsā neko nesaprotu, tie grizieni ahujennie. ā es vēl mācīju kaut kam kā taisīt to, ka apguļās un uzrauj galvu augšā, bet tas bija pirms vai pēc dejošanas neatceros. beidzam tagad dejot, ejam atpakaļ, neatceros vispār neko, kur kas un kā. eliasam pazudis maks, mani velk līdz meklēt, esmu kaut kādā sēta, man bail, eju meklēt alisi, atrodu alisi, mēs es nezinu ko daram, alises māsa mums iedod sidru. okeeeeej. gāāāršigsssss. ejam uz vilgāles pirts trepītēm dzert sidru. najs. kaut ko runājam arī. tad beidzas mūzika visi kliedz, pēc kādas minūtes tikai attopamies, ka beidzas mūzika un visi kliedz. laikam kaujās. aizejam, visi kliedz un eliass asinīs, okeeeeeeeeejjjj. kaut ko tur kjhsdjhfdaseuwh neko nesaprot. ā mēs vēl ar alisi vienā brīdī gājām mājās, aizgājām līdz veikalam, domājām kād jēg, kād jēg iet mājās un gājām atpakaļ. es tikai neatceros vai tas bija pirms vai pēc tā flē. man liekas pēc. neko daudz jau neizdarījām, pasēdējām uz pakāpiniem. mājās bijām piecos. normaļuks!!

sestdiena, 2012. gada 7. jūlijs

dark paradise

reiz pie mums skolā bija cilvēki, kas itkā stāstīja par veselīgu uzturu, līdz varēja pamanīt, ka uztura piramīdā nav gaļa un katrs nākamais plakāts ar vien vairāk un uzbāzīgāk stāsta par dievu un kristietību, katrs nākamais sludinātājs savos teikumos ar vien vairāk piemin mūsu tēvu debesīs, svētī tā vārdu. pirmspēdējais plakāts - vēstījums par alkohola un narkotiku lietošanas sekām, par cigarēšu kaitējumu. pie tā sieviete gados. pieejam klāt un no sākuma mums stāsta par jau iepriekš minētajām narkotikām, alkoholu un cigaretēm. stāsts aiziet līdz tam, ka cilvēks savas smadzenes kontrolēt nevar, jo gribasspēks nav tik stipra maņa kā atkarība. jūtu, ka drīz nāks dievs. protams. sievietes teiktas mums mēģina iestāstīt  to, ka no atkarībām nav neviena cita izeja kā tikai un vienīgi dievs, ticēšana tam un lūgšanas, lai mūs izārstē un uzved uz pareizē jeb ticības ceļa. mani tas aizkaitina. es sāku strīdēties. saku, ka tam nepiekrītu, ka uzskatu,ka cilvēks pats var izārstēties no atkarībām. liekas, viņa mani pat nedzird. viņai ir tikai viena doma, ko sludināt - dievs. saku, ka katrs cilvēks var ticēt kaut kam citam. ka mums katram ir tas ''savs dievs'',kam mēs ticam. ja neticam dievam, mūsu tēvam debesīs, tas nenozīmē, ka mūsos nav ticība. sieviete uz mani skatās, smaida un saka ''bet dievs ir tikai viens''. es padodos. eju prom. sludinātāji - viņi netic sev, viņi tic dievam. viņi sevi neuzskata par personībām un par cilvēkiem, jo viņus vada dievs. un viņi to sludina mums. viņi pat dievam netic tik ļoti kā cilvēki, kas tam pievēršas sevis dēļ. viņi dievu sludina un tas, manuprāt, viņus padara par grēciniekiem. es dievam, mūsu tēvam debesīs, neticu. neuzskatu, ka tas padara mani par sliktāku cilvēku, jo man ir ticība citās lietās. man ir ticība sev un cilvēkiem sev apkārt. es ticu tam, ka mūs vada kāds augstāks spēks, kurš nav ne jēzus, ne dievs, mūsu tēvs debesīs, jo, piedodiet atvainojiet, bībele ir diezgan fucked up. ''dievs teica lai top gaisma un gaisma tapa''. un tas, ka nēsāju krustiņu ap kaklu un mēdzu iesaukties ''ak dievs!'', nenozīmē, ka pasakos mūsu tēvam debesīs.

piektdiena, 2012. gada 1. jūnijs

no, i'm not lucky, i'm blessed, YES

es esmu piedzimusi kaut kādā es nezinu superlieliskā zvaigžņu laimes stāvoklī vai tur laimes krekliņā vai vēl nezin ko, jo man dzīvē ir tik daudz veicies! tikai es to, protams, nespēju novērtēt. es varēju nomirt,kad tētim bij pilns traktors ar cilvēkiem un viņš demonstrēja iekrāvēju,kurš vairs netika savaldīts un krita. tieši virs manis viņš atradās,bet viņš nokrita man blakus. es pat neaizdomās,ka es varēju nomirt. ģimenē man viss ir lieliskā kārtībā. es nekad pat neesmu aizdomājusies,ka man tuviem un mīļiem cilvēkiem, kas katru dienu ir man blakus, varētu būt tāda lieta kā ģimenes problēmas. man ir mamma, tētis un brālis, man ir skaista māja, man ir suns un divi kaķi, man vienmēr tiek iedota nauda, man mamma uz dzimšanas dienu uzdāvina ceļojumu uz Londonu, kā arī noīrē man pirti, mani vecāki un vecvecāki mani mīl, man ir vislieliskākie draugi pasaulē, man vienmēr nopērk to, ko es vēlos. kāpēc es nenovērtēju savu laimi? man nekad par to nav bijis tik daudz jāaizdomājās. paldies par manu laimi.

pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

1996. gada 16. februārī

Pagājušā naktī prātodama dažādas domas, ilgi nevarēju iemigt, un nonācu pie secinājuma, ka visus pārdzīvojumus un intresantākos faktus, kas saistīti ar mūsu mazo Martiņu, pierakstīšu dienasgrāmatā, kaut vai tāpēc vien, ka Māris no mums ir tālu un nav ar ko padalīties pat vakaros, kā tad mums te abām iet. Martiņa taču ir mans piepildījies ilgi lolotais un sapņotais sapnis. Ar viņas ienākšanu manā un arī Māra dzīvē viss taču ir daudz, daudz savādāk.
Tā kā nesāku rakstīt agrāk, tad atļaušos nedaudz iegrimt atmiņās un pierakstīt tos mirkļus, kuri jau ir pagājuši, jo, ja šodien tas viss vēl ir svaigā atmiņā, tad laikam skrienotun notikumiem pieaugot, daži momenti var arī izkrist no atmiņas.

Tātad:

tuvojās 1995. gada Ziemassvētki, un es gaidīju ierodamies pasaulē mūsu mazo(lielo) brīnumu.

19.12.95.

Māris mani aizved pie ārsta uz kārtējo vizīti, no kurienes mani pa taisno aizsūta uz slimnīcu, jo paziņoju par pirmajām novērotajām pazīmēm. [..] Māris, protams, jau nedaudz satraukt, arī es sāku satrauktiesm taču, nodzīvojot līdz vakaram pa nodaļu, sāpes lielākas arī nekļūst. [..]

20.12.95.

Abi it kā izgulējušies kaut ko gaidam. [..] Ao 9.00 man sākas sāpes, kuras, kā nojautu, nu bija īstās, taču es uzņēmu to ar iekšēju mieru un prieku, jo beidzot taču gribējāsvisam pielikt punktu, [..] Cītīgi darot visu, ko teica vecmāte, plkst. 14:56 pēc Māra pulksteņa beidzot izlauzās un sevi pieteica mūsu mazā Martiņa, kura nebija nemaz tik maza, jo svēra precīzi 4,628 kg.

To laimi, kādu es izjutu pēc bērna dzimšanas, nav iespējams ne izstāstīt, ne aprakstīt. Tagad taču man ir meita! Mana! Pirmo nakti tikai reizēm iekritu miegā, jo visu laiku uztraucos par Martiņu, klausījos viņas elpas vilcienos, skatījos uz viņu it kā baidīdamās pazaudēt. Es biju nogurusi, iztukšota un bezgala laimīga. Skatījos uz mazo dzīvībiņu un lēju prieka asaras.


// Tā mana mamma par mani laikā, kad es piedzimu. :))

pirmdiena, 2012. gada 19. marts

plecs, uz kura izraudāties

ir lietas, ko apgalvojam ar visciešāko pārliecību līdz brīdim, kad paši tam vairs neticam, līdz brīdim, kad tā vairs nav taisnība. visu šo laiku tas tiek turēts mūsos, jo mēs domājam, ka tā būs labāk gan mums, gan citiem. mums ir bail, ka citi mūs nosodīs, ka citi mūs apsmies, ka nesapratīs, bet dzīves īstākā vērtība ir draugi, tā ir mūsu pirmā vērtība. lai arī mēdz teikt, ka draugi nāk un iet, ir tomēr tas viens īpašais cilvēks, kurš tur ir bijis vienmēr, kurš mums ir bijis apnicīgs un kaitonošs, bet reizē pats pats vienīagis un labākais, bez kura nebūtu mūsu. reizēm, kad ģimene no mums ir novērsusies un visa pasaule mūsu acu priekšā lēnām un mokoši brūk kopā, ar mums paliek tikai draugs. draugi ir mūsu īstā ģimene. ģimene, kuru mēs izvēlamies un veidojam. es savai ģimenei neļaušu sabrukt, jo ja nav mana ģimene, neesmu arī es.

piektdiena, 2012. gada 9. marts

vienmēr nelaikā

es nezinu vai dzīve ir dzīva, es nezinu vai ir kaut kas augstāks, es nemaz nezinu vai ir tāds mērfijs ar visiem saviem likumiem, bet vienmēr būs tā, ka nekad nebūs tā kā vajag. viss notiks nelaikā. nu teorētiski nav jau īsti par ko sūdzēties. man nav. gan jau kādam citam būs ko pasūdzēties. bet nu dzīvojam dzīvi dzīvā dzīvē, jo dzīvā dzīvē dzīva dzīve.

trešdiena, 2012. gada 8. februāris