atceros, kā viņus apbrīnoju, krusttēvu un krustmāti. kādi viņi bija traki! no krusttēva nedaudz bijos, viņš bija tāds galīgi traks. ar gariem, melniem matiem, ādas jaku un moci. un krustmāte. krustmāte iemīlējusies viņā līdz ausīm, arī gariem, tumšiem matiem, ieleca ādas šortos un krusttēvam uz moča virsū. es biju viņu luīze. vienmēr bija prieks krustvecākus satikt. vēl skatos mammas jaunības bildes, kur abas ar krustmāti liepājā mācās. kā abas satika tēti un krusttēvu, kā viņi visi četri jauni un priecīgi kopā ballējās, kopā jāņus svinēja, kopā visi par mani priecājās un pēc diviem gadiem jau par kristeru, jebšu kā viņi mēdz teikt - kiki.
šausmīgi bēdīgi, ka nebiju viņus tik ilgi satikusi. 2005.gads... tas taču ir sen? es jau saprotu, ģimenes problēmas, paši strīdas, naids un mīlestība vienlīdz liels, līdz beidzot izšķīrās. katram sava dzīve. kikis un mārtiņš arī izauguši, braukā motokrosos, itkā laimīgi viss, un vēl domāju, nu jāuzraksta krusttēvam, es taču viņus mīlu, viņi mani tāpat. jā. tā tas viss tika novilkts līdz pēdējam. līdz tam, kad nacās satikties krustmātes bērēs. briesmīgs tukšums dvēselē.
