piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

bet bet

esot vienatnē, es izdaru domāšanas. un es padomāju par draudzību. kas vispār ir draudzība? ĪSTA draudzība? tik reti gadās ar tādu sastapties. un bieži vien liekas - man ir vislabākie draugi uz pasaules! mēs mūžīgi paliksim labākās draudzenes! mūs nekas neizšķirs! hah. nekā. tas vienkārši nav reāli. lai draudzība strādātu, vajag vismaz divus cilvēkus, vai trīs vai četrsu, tas vienalga, bet pie tās ir jāstrādā! ja to dara tikai viens cilvēks, tad tā nestrādā. tas nemaz nav reāli. pēdējā laikā liekas, ka es vienīgā cenšos strādāt (es runāju par konkrētu gadījumu un ceru, ka neviens nepārpratīs vai neapvainosies un ja arī tā - droši prasiet, haha). taču es jau savā ziņā pati arī vienu brīdi atsacījos strādāt. virsroku ņēma egoisms. pašsajūta. bet tagad pietrūkst. neeenormāli. un tās dažas tikšanās pārsvarā notiek tā formāli vai arī galīgā ķitelē, vai garām ejot. te tev nu bija - būsim draudzenes uz mūžu. vienu brīdi likās, ka ir pazaudēts viens šīs draudzības posms. tagad? tagad jau tiek zaudēts vēl viens. lai arī kā man negribētos to atzīt, es pati jūtu kā viss pagaist, bet, piedodiet, šoreiz es nepavisam nejūtos vainīga! acīmredzot, citi cilvēki ir izrādījušies svarīgāki. bet, like kamoooon, cik ilgi? stay on earth! un vismuļķīgākais ir šādejādi atdot draugus, jo domas ir nostādītas tā, ka nekas jau nevar mainīties, viss vienmēr būs lieliski. tā teikt - ar kādu cilvēku satuvinoties, no cita tu attālinies. diemžēl. es jau nesaku, ka man tā nav, bet es cenšos palikt uz stabilas zemes un atrast laiku visam, nevis vienam. un tas ir skumji, jo, jā - es uzskatu, ka es vienīgā cenšos (nu šajā konkrētajā situācijā.) tā ir māksla - atrast īstu draugu un nepazaudēt.

svētdiena, 2011. gada 17. jūlijs

DZĪRES

fantastiski iesākti un vēl fantastiskāk nobeigti Kuldīgas pilsētas svētki!!! tiktiešām! atklāšanas vakarā satiku Normundiņu un Stepiņu, prieks par to, mazie zaķīši sen nebija satikti. :))))) bija baigi lietains, bet arī normāli varēja pārsmieties, jo lielākā daļa laika tika pavadīta ar florbolistiem, un ar viņiem vienkārši nevar nesmieties. :D viņu satikšanās uz Liepājas ielas bija aptuveni tāda - (cilvēku burzma, dažādā gada gājuma cilvēki bauda svētkus, kad pēkšņi izceļas milzīga kaligāšanās un troksnis) BĻĒ TU PIDARAS HAHAHA HĒĒĒ TU VECĀ SUŅMUT, JOBANIE KROPĻI HAHAHA - tas saucās, ka florbolisti satikās. :D garāmgājēji, maigi izsakoties, bija šokā. :D es arī paspēju daudzus samīļot un ar daudziem iepazīties un tā. tajā vakarā ap 2iem braucu mājās, lai sagatavotos pārējām divām svētku dienām. drēbes es paņēmu līdzi piecus miljonus, apavus arī, bet vilku tikai vienas, haha. :D piektdien diezgan normāli pavadījām laiku, atkal varēja pārsmieties. :D Niciņš galīgā vafelē pa Liepājeni slēpoja. atlika viņam Martinu ieraudzīt - GĀĀRĀĀĀIS, BĻĒ, TU VECĀ SUŅMUT !!! tālāk viņi darīja kaut ko, kas no malas izskatījās nepiedienīgi, un garāmgājēji atkal bija šokā. :D es jau būtu bijusi ar mieru vēl vēlāk uzturēties ielās, bet Martins sāka čīkstēt, ka nāk miegs. čīkstēja tik ilgi līdz beidzot gājām mājās. nogulējām līdz 5iem pēcpusdienā. :D tad jau lēnā garā taisījos vakaram. satiku Zaķeni, abas gājām skatīties gājienu. mums piebiedrojās Kristiāna un Laura. gājiens baigi garš bija un tā, bet inčīgs. man vēl safočēta florbolistiem normāla fotosesija pēc gājiena, haha. kā gājiens noslēdzies, tā balle sākusies! aši knaši noorganizējos dabūt kompāniju un gājām ielās. lai arī bija plānots vairāk laika pavadīt, dejojot uz laukuma - tā nenotika. :D vairāk apgrozījāmies stenderī un klondaikā. tur, kā sacīt jāsaka, pazīstamie vairāk. vislabāk man svētkos patīk tas, ka tu ej pa ielu un ik pa laikam ieraugi kādu pazīstamu seju un skrien pretī ar ČĀĀĀU! vakara gaitā vairrākkārt izskanēja jautājums ''kur Martins?'', man jau pilnīgi apnika atbildēt, jo es pati nezināju. :D ap pus2iem saņēmu no viņa zvanu - ejam gulēt. SAY WHAAAAAT ? nebūs! 3os aizvedu viņu gulēt un pati nācu atpakaļ dejot. es ieguvu arī nelielu kondīciju. prieks, ka lietojot antibiotikas kopā ar alkoholu, vēl neesmu nomirusi. :D bet alkoholam no sava maciņa es iztērēju tikai 3,50 par vienu jāgera kokčiku. pārējo es padzēros šur tur visur kur. nelielas palielīšanās nolūkos varu pateikt, ka ''pārējais'' ir - sidrs, mojito, moka ar pienu, šņabis un citu cilvēku jāgerīši, hihihih. atceros vienu diezgan smieklīgu atgadījumu. es ar Niciņa māsu viena otru ieraudzījām un kā senas draudzenes - MARTĀĀĀ!!! ANETĒĒĒĒ!!! un apkritām viena otrai ap kaklu un sākām kaut ko runāt. lieki piebilst, ka tā bija pirmā reize, kad runājām :DDDDDD kā stenderī dejas beidzās, tā viss bars bīdījās uz klondaiku. tur čalis vārdā Krists Ginters (pats lika kačāt sev statistiku ;DDD) uzkrita uz alus pudeles un pārgrieza sev roku. bija baigās asinis un tā, bija arī ātrā palīdzība, bet viņš pēc tam vēl gājis uz klondaiku dzert. ;DD es klondaikas viesmīlīgās telpas pametu pulkstens 5:47 un ap 6iem biju mājās. FANTASTISKI PAVADĪTA NEDĒĻAS NOGALE. :))))))))

sestdiena, 2011. gada 9. jūlijs

es gribu kā bērns vēl just

sēdējām šķūņaugšā nakts vidū, jo nenāca vairs miegs un, paveroties fantastiskam skatam lauku romantikas un aitu blējienuu ietvaros, atcerējāmies visu, kas mums kā bērniem reiz bijis aktuāls. pogi jeb fiškas.. lielai daļai cilvēku pogi saistījās ar sišanos, bet atceros, kā mēs ar Lauriņu tam atradām citu pielietojumu - tur virsū bija pokemonu un mēs ar tiem spēlējāmies kā ar lellēm. hah, meiteņu lietas... un visas tās bērnības multenes! cartoon network - mans ceļvedis angļu valodā. skubijs dū. atceries to sēriju par tiem saldējuma - šokolādes, vaniļas un zemeņu - spokiem? atceries taču! un vispār tik daudz foršas lietas, ko atcerēties. bet vai atceries šīs multenes - top cat, wacky races un kung fu suni ? :))))) klasika! visa mana bērnība, lielākā tās daļa tika pavadīta ar Lauriņu. ko tik mēs nedarījām.. es praktiski dzīvoju pie viņas tāpat kā viņa pie manis. spēlējām tekken 3, uuujaaaaa, tas bija labs!! laukos arī pie manis visu laiku dzīvojāmies, mums pietika ar salmu kaudzi, lai būtu jautri. un bērnudārza brīvlaiks likās kā VESELA MŪŽĪBA! 30 dienas !!!!!!!!! tas arī kalpoja par iemeslu kāpēc man vasara likās tikai 30 dienas gara, haha. atceros kā bērnudārza izlaidumā dziedājām dziesmu ar vārdiem ''tā bērnība paiet un tālumā gaist, bet negribas projām to laist. lai prieks tavās acīs un sirdī mīt, un lai tas neizgaist rīt''. tas bija viens F A N T A S T I S K S laiks. :))))))))))))))

otrdiena, 2011. gada 5. jūlijs

i had a dream

kaut kāds pilnīgi, like, PILNĪGI parasts un iekdienišķs sapnis, bet es tā īstenībā gribētu. viņam vispār nebija sakars. nu lieta tāda, pie mums mājās nereāli daudz ciemiņi, es nezinu kāpēc, bet ir kaut kādi svētki. nākamajā dienā es jūtos mazliet wasted un tā, tad es ar riktīgi DAUDZ DAUDZ DAUDZ segām iekārtojos savā gultā, man ir daudz daudz spilveni, kaut kas garšīgs un rokās es turu portatīvo datoru. tur es vienkārši izbaudu slinkumu. spēlēju spēlītes un daru citas mazsvarīgas lietas. bet labs.

un, starpcitu, KE$HAI ir tiešām dievinoši mati, man patīk arī visi tie viņas spīdumi n shit like that. man tikai nav ne jausmas kā panākt, ko tamlīdzīgu uz sevis.