svētdiena, 2014. gada 30. novembris

Queen of disaster

- bieži esmu domājusi, vai darīju pareizi, ļaujot tev tik ātri būt ar viņiem

cik tev, meitenīt, vispār ir gadi? vai tu, meitenīt, vispār zini, kas ir mīlestība? vai tu, meitenīt, neesi apmaldījusies iedomu kaislībās?

tu visu izdarīji pareizi un pēc labākās sirdsapziņas. tu man ļāvi pašai savām acīm iepazīt rūpes, iepazīt mīlestību pret otru cilvēku, iepazīt īstu greizsirdību un patiesas sāpes, dziļāko ciešanu asaras. man pašai. man to neiemācīja filmas vai citu cilvēku stāsti. es pati biju tur un pati visu redzēju. es pati biju tur augšā un pati kritu pavisam zemu lejā. vārtījos rozā mākoņos un atsitos sāpju kliedzienu bezdibeņos. un to man iemācīji tu, ļaujot iet pie viņiem. un es viņiem devu sevi visu, savu prātu, dvēseli un ķermeni. varbūt es tagad esmu apmaldījusies, varbūt tieši tur, kur man vajag būt, mīlēdama tos, kas spēj garantēt citas sievietes pozīciju, bet tā taču ir īstā dzīve, būt citai sievietei, jo es izdzīvoju visvairāk, es pazīstu īstu iekāri un spēju atšķirt īstu mīlestību no tās, kura tiek prezentēta sabiedrībai. citiem var likties, ka es tādejādi tikai ciešu, ka daru pāri sev un citiem, ka esmu visdziļākās lamatas un inde, bet neticiet. es esmu liktenis. es esmu patiesība.

haha, vai tu vari iedomāties, ka viņam ir draudzene?
draudzene, kuru viņš nelietīgi ir krāpis ar mani no pirmās dienas, nodomāju es, un atbildēju ar vienkāršu jā

 And if I said that I didn’t plan for it to turn out this way I’d be lying- because I was born to be the other woman. I belonged to no one- who belonged to everyone, who had nothing- who wanted everything with a fire for every experience and an obssesion for freedom that terrified me to the point that I couldn’t even talk about- and pushed me to a nomadic point of madness that both dazzlez and dizzied me.

piektdiena, 2014. gada 19. septembris

kaila balerīna

plēšu uz pusēm savu prātu un sirdi, nezinot, kam savu bēdu (vai iegribu?) uzticēt, un vai vispār uzticēt. un kas tas tagad ir? pagātnes rēgi taureņu veidolā ielaužas manā vēderā, un es acīmredzami jūku prātā

dienas sapnis tik īsts, ka liekas bijis patiess

mēs nedrīkstam, bet mēs citādi nespējam. viņa savā pavedinošajā sarkanajā balles kleitā, viņš viens tāds starp tūkstoti, un viņi bēg, jo ir aizliegti. 

- ko tu dari, nepīpē istabā!
- hah, fuck me, viņa atbild, iepinot viņu dūmu mutulī 

svētdiena, 2014. gada 1. jūnijs

nothing to lose, nothing to gain

es pati savus ceļus nespēju izdibināt, kur nu vēl citi. sēdēju jau toreiz, jau tajā 2012.gada novembrī un zināju, ka dzīvošu no šīm atmiņām. Memories of them were the only things that sustained me, and my only real happy times. Es jau tad zināju, ka tās būs vienīgās manas atmiņas, kam es savā dzīvē piešķiršu jēgu un nozīmi, un cik romantiski sāpīgi man būs pēc tam. Bet tad, kad sāp dienu no dienas tulīt 2 gadus, tad romantiski nešķiet, jo, lai arī kā es zinātu, kā viss rit uz priekšu, man tomēr vienalga piemīt šis mušas intelekta koeficients, kad runa ir par šiem manas mazās dzīvītes mirkļiem. vēlme aizmirst un tai pat laikā nekad neaizmirst pārāk spēcīgi grūstās viena gar otru, līdz brīdim, kad paliek žēl sevis un citus, kurus ievelku savās mušu dejās ap savas dzīves vienīgo gaismas objektu, pret kuru sisties, sisties līdz nosisties

svētdiena, 2014. gada 11. maijs

luv

I love you without knowing how, or when, or from where. I love you simply, without problems or pride: I love you in this way because I do not know any other way of loving but this, in which there is no I or you, so intimate that your hand upon my chest is my hand, so intimate that when I fall asleep your eyes close.

ceturtdiena, 2014. gada 10. aprīlis

say something, i'm giving up on you

Un uznāk tādas dienas kā šī, tādi mirkli kā šodien, kad es atkal atgriežos pie skumjām par tevi. Un pasaki man, lūdzu, kāpēc? Kāpēc tieši tu? Es beidzot esmu priecīga, mani beidzot ir piemeklējusi maza laimīte, bet pat sēžot burgeru ēstuvē, es pametu skatu atpakaļ un ieraugu tevi ar viņu. Un tu esi priecīgs ar viņu. Ar viņu, ne ar mani.
Un kāpēc es joprojām pārdzīvoju? Kad teju pagājis jau pusotrs gads? Es vienmēr sev stāstu, cik laimīga biju tev blakus, taču vai tā patiesi bija? Tu esi manas dzīves mīlestība, bet vai šāda ir mīlestība? Es trīs mēnešus tev blakus sēdēju mēli norijusi, neteikdama neviena vārda, jo baidījos pateikt kaut ko lieku. Es klusēju, taču es nebiju akla. Es redzēju kā pat sapņos tu bēdz no manis prom, kā tavas acis neiemirdzas priekā, kad es ierados un kā tu mani vienkārši *bad word*, nevis iekāroji. Taču, ja paejot tik ilgam laikam, es neesmu pavadījusi ne dienu par tevi nedomājot, pēc tevis neilgojoties un tevi nedievinot, tad kas cits tas ir, ja ne mīlestība?
Es tevi mīlu tik ļoti, ka man šī mīlestība pārtop mokās un fiziskās sāpēs. Un visvairāk es baidos no tā, ko piedzīvoju ar katru dienu arvien spēcīgāk – tu mani nemīli. Un es sāku aizmirst tavus smieklus, sāku aizmirst tavas lūpas pie manām, sāku aizmirst mirdzumu tavās acīs, kas toreiz izrotāja visus ciemata nostūrus un pļavas. Es baidos no tā, ka es tevi nekad nepārstāšu mīlēt un alkt, kamēr tu pat neatcerēsies par ciemata romānu un sarkano matu kaislībām.


Es joprojām mācos mīlēt, es mācos no jauna spert pirmos soļus pretī mīlestībai, kas nedarīs pāri. Tu esi mans viss un es atvados

ceturtdiena, 2014. gada 20. februāris

lūdzu

es gribu būt priecīga. es tik ļoti gribu būt priecīga, bet tik ļoti neesmu. klavierēs taču ir vairāk baltie taustiņi nekā melnie, kāpēc man tā nav? es gribu būt priecīga 

pirmdiena, 2014. gada 27. janvāris

brīžos, kad pietrūkst meksika

atbraucu mājās un iekāpju kleitā, jo tik ļoti vēlējos uzvilkt kleitu. pa virsu uzrauju lielo, mīļo rūtaino kreklu un vilnas zeķes kājās, jo rokas un kājas dreb no aukstuma. ko es vēlos pateikt? tā nu es te sēžu ar savu citronu tēju, kas patiesībā ir tikai sagriezts citrons karstā ūdenī, pavisam tādai burvīgai gaisotnei pietrūkst tikai dūmi visapkārt, taču to nepieļauj mājas iekšējās kārtības noteikumi. un tā sēžot, vēlējos pateikt jeb uzrakstīt, kas man patīk daudz labāk, ka, janvārim paejot, esmu beidzot arī atradusi savu jaunā gada apņemšanos. tas noteikti nebūs liels solis cilvēcei, taču tas būs milzīgs solis man, zinu, ka pienāks brīži, kad man nesanāks, un atkal paspruks kāds skarbāks vārds, taču es centīšos. es jau cenšos.

ir tādi brīži, kad tu jūties pavisam viens milzīgā cilvēku pūlī. brīži, kad cilvēks, kuram tu uzticēji savu dvēseli, uzvedas kā vislielākais kretīns. tādos brīžos asaras birst straumēm, bet nav īsti neviens, kurš būtu blakus, lai paturētu tavu roku. vismaz neviens tāds, no kura tu to sagaidītu. un tu ielej sev vienu malku šņabja pēc nākamā, skatiens kļūst daudz miglaināks un nesaprotamāks, domas pilnīgi noteikti ne skaidrākas un labākas. un tad negaidīti ir kāds cilvēks, kurš satver tavu roku un apjautājas, kas noticis. cilvēks, no kura to vismazāk esi gaidījis. un tieši šo mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. šo mirkļu dēļ, kuros parādās cilvēcība, rūpes un mīlestība. 

lieku roku uz sirds un saku, ka es nekad nepārstāšu ticēt mīlestībai, un lai arī šobrīd mazliet dzīvoju atmiņās par vecajām, labajām, smiekliem pilnajām dienāk, kuras nemaz nebija tik sen, es zinu, ka tādas būs vēl. tādām jābūt vēl, jo bez tām manis nav. bez jums manis nav

trešdiena, 2014. gada 15. janvāris

lust has no mercy

saspiest cieši, cieši, samīļot ļoti, ļoti. tā, ka jūti otru cilvēku sev blakus. tā, ka jūti, ka tavs mīļais draugs ir tev blakus. tā, ka tiešām nekad, nekad negribas laist vaļā. tieši tā gribas

redzu sevi ejam pa ielu un nāk viņš pretī savā burvīgajā, platajā, skaistajā smaidā. rodas sajūta, ka arī sirds un dvēsele uzreiz iesmejas un priekā iemirdzas. tieši viņš. viņi visi mīļi un paši mīļākie vienmēr bijuši (kaut arī es tiem nekad), taču viņš vismīļākais, nezinu kāpēc. arī vasarā, tajā lielajā ballē, tajā ''lielajā klubā'' sēdēju, runājos, kad ballē ieradās arī viņi. kā ieraudzīju, tā vislielākais smaids bija sejā, visiem galdiem un krēsliem nesos pāri, lai tikai samīļotu. liekas, nekas nekad nav devis lielāku draudzības prieku, kā tas smaids

rudens, mazliet vēsi bēniņi, tajos pavisam vientuļa gulta starp daudz kaltētiem augiem un nevajadzīgiem dēļiem, un tur arī mēs. reibuši. ne tā, kā vienmēr. mazliet draudzīgāk. tas mirklis, kad vismīļākais draugs kļūst par kaut ko vairāk. viņš, izrādās, ir skaists arī tā. drošās rokas, mīļie pleci, vislieliskākais slazds, kurā prast iekrist. taču pavada sajūta, ka ne vienpusēji. un tā vēlreiz un vēlreiz, un atkal, un atkal, un tik tālu, ka par sagadīšanos vairs nenosauksi. bet tici man, viņš toreiz bija riktīgi priecīgs, teica draudzene. ticu. redzēju un, ja atskatos, redzu joprojām

''Un, ja es še mēģinu viņu aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu." - Antuans de Sent-Ekziperī, Mazais Princis