pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

tā teikt,par vēlu mīlēts

es centos. es centos cik vien tas bija manos spēkos, bet ar to nepietika. jā, es padevos, bet es biju gatava vēl censties. es biju gatava to atstāt aiz muguras un vēl daudz censties, taču tam nebija vairs nozīmes. un tad es pārstāju. es pārstāju censties, pārstāju domāt, pārstāju mīlēt. es pārstāju, jo nebija tās pretimnākšanas. bija ''pa pusei'' pretimnākšana. tu zini, ir tāda baigā dzīves gudrība. tā dzīves gudrība saka, ka tu nekad nevari tā pa īstam piedot, ja nevari aizmirst. un zin, es zināj, ka manu padošanos nekad neaizmirsīs. un tur arī beidzās mūsu stāsts. un es aizmirsu. es dzīvoju tālāk. un es arī turpināšu dzīvot tālāk. varbūt tāpēc dažiem liksies, ka esmu ļauns cilvēks, ka nedomāju par citiem, bet reizēm tomēr ir jāpadomā par sevi. es padomāšu par sevi.

otrdiena, 2012. gada 21. augusts

neviena nav mājās

ir nomācoši, ja sliktas lietas notiek ar tevi, ar taviem draugiem, par ar nepazīstamiem cilvēkiem. mums katram vienmēr licies, ka tieši mums ir vissliktāk. lielākajai daļai. arī man nav vislabāk, bet man nav arī vissliktāk. es mācēšu pārdzīvot visu slikto. es mācēšu piedot sev un citiem. es mācēšu samierināties, es mācēšu padarīt savu dzīvi labāku. nav bijis lieliski jau kādu laiku. tā savā ziņā ir mana vaina, jā, bet es zinu, ka būs labi. kaut kad drīz. jau tagad trīs dienas pagājušas bez asarām vai pārdzīvojumiem. tas jau ir labāk. biju pazudusi sevī, nu atkal atrodu citus. atrodu ārpasauli. ar mani viss būs kārtībā. es dzīvošu nevis izdzīvošu. un jā, es dzīvoju bez nožēlas. un lai arī ticu karmai, es zinu, ka šis nebūs man gadījums.

svētdiena, 2012. gada 19. augusts

zaļumballe nebeidzas

sporta svētki, značit vakarā balle. pie manis nenormāla nometne, manā istabā apmetas 5 cilvēki un tā. viss ok. ejam uz zaļumballi. tā kā esam piecas brīnišķīgas un jautras jaunietes, arī šoreiz ceļš paiet diezgan ātri. ieejam estrādē pulksten vienpadsmitos vakarā. balle jau rit pilnā sparā, cilvēki godīg sakot kādi miljons. oooooook, sameklējam sev diezgan brīnišķīgus soliņus, kur nometam savas jakas, jo vakars rādās ļoti silts. nedaudz atkorķējam, nedaudz ieņemam. ir labs. o, laba dziesma!! jāskrien dejot. un ja mēs dejojam, tad ar visu atdevi līdz pēdējam elpas vilcienam. anija nabags tikai sēž mūsu soliņos un viena pati tukšo savu bēdīgo lucky dog, jo redz anija nedejojot. un tā tas viss notiek. dejojam, iedzeram, dejojam, iedzeram. un pie reizes pačurājām. gan tā, gan tā! saprotu, ka vēlos atkorķēt savu brīnišķīgo alu, un man pat ir šķiltavas. problēma ir tikai viena - es to nemāku. nu a kooo, jādodas lūkoties pēc palīdzības un tur jau es redzu sen neredzētu vientuļu eliasu stāvam pie ''bāra''. viss ok, mana pudele nu ir vaļā un neliels chit chat arī uzsists. un tā jau atkal dejojam, dzeram, dejojam, dzeram and so on. mirklis, sēžām savos brīnišķīgajos soliņos, kur pēkšņi sēž baigi daudzi, jo, kā saprotams, mūsu izvēlēties soliņi ir brīnišķīgi. apkārt ceļo zīverta latgales ļerga, no kuras gan atsakos, jo zini - ļerga. un tā tā balle iet un viss lieliski !! a ko, balle tagad beidzās. muzikantiem beidzās, vilgālniekiem tomēr nē. nepaiet ne pāris minūtes, kad pēc muzikantu aizvākšanās estrādē skan tā pati labā mūzika tikai ne dzīvā, bet gan magnetafona izpildījumā. problem? anija, alise un elizabete izlēmušas doties mājup. iedodu mazajām atslēgu, izstāstu kas un kā un tā. abas ar vulkanlauru prom tik drīz nemaz ar netaisamies, jo kur vēl labāk kā vilgālē? un tā tas laiks iet un tā tas laiks paiet līdz diemžēl pienācis ir rīts, kad man zvana anija un prasa, kur es esot. nu kur, kur - vilgālē esmu!! un tā nu sagadījies, ka anija vēlas braukt mājup un alise ar viņu reizē, kas nozīmē to, ka elizabetei nabagam jāguļ vienai manā piecu cilvēku nometnē, svešā mājā starp svešiem cilvēkiem. ko ar lauru domājam? tikai to, ka žēl, protams!! oj, oj, atvainojiet, atvainojiet. aizmirsu pieminēt diezgan svarīgu lietu - pirtī arī bija praivat pārtijs, tāpēc mēs ar eliasu cilvēcīgi iezagāmies un nozagām turku šņabi, sarkanvīnu, baltvīnu un miljons maizi. un jau atkal! jau atkal tā tas laiks iet un skrien un pēkšņi attopamies ar vulkanlauru sēžam pie vilgāles veikala ar 2 vīna pudelēm, turku šņabi un miljons alus bundžām. nebūtu jau slikti, tikai pieņemts, ka daudzi cilvēki pulksten desmitos no rīta ceļas nevis sīņo pie vilgāles veikala. a kooo? balle !! un jau atkal nepaiet ne milzīgs laika periods, kad mana mamma attopas, ka neesmu un neesmu bijusi arī mājās. saņemu raižpilnu telefonzvanu par to, kur esmu, kur paliku pa nakti, kāpēc tā un cikos būšu mājās. lieki pieminēt, ciemos grasās ierasties mana pusmāsa, ko esmu satikusi reizi dzīve, kad biju četrus gadus veca. nu a kooo ? balle !!!! un tā ballējām no vienpadsmitiem vakarā līdz vieniem pēcpusdienā !!