otrdiena, 2015. gada 10. novembris

nevaru es atcerēties, kas tas ir, kas tumsā laistās
atceros es tikai vienu
tas ar tevi ļoti saistās

visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās

destined to be destroyed

sēžu un domāju, līdz nolemju uz tevi apskatīties, kas nekad labi nebeidzas - vai nu es nenormāli tur sagruzos, vai, ejot gulēt, nekādi nespēju iztikt bez coldplaya, vai, šeku reku, attopos pēkšņi divos naktī atvērusi bloggeri un cītīgi cenšos savas domas savirpināt vārdos. un tā nu es tevi apskatos un es saprotu, ka jau esmu sākusi aizmirst, ka es jebkad būtu bijusi tev blakus. skatos uz tavu bildi un cenšos kaut kā vizualizēt, kā tas bija, gulēt un skatīties griestos, kamēr tu man blakus ar visnopietnāko un sagrupētāko sejas izteiksmi pasaulē šaudījies tajā stulbajā spēlē, kura man mūždien tevi atņēma, cenšos atminēties tavus absolūti stulbos smieklus un vēl stulbākos jokus, kas gandrīz nekad nebija smieklīgi, taču visvairāk no visa es cenšos atcerēties, kā es gulēju tavā azotē un klausījos kā cītīgi dauzās tava sirds, kā es pielīdu tev klāt vēl ciešāk katru reizi, kad uzmodos no kāda ļauna murga un cik mīļas un saldas man bija tavas nemaz ne perfektās lūpas. tas viss pamazām, bet ar katru mirkli arvien vairāk peld no manis prom uz neatgriešanos.

un tomēr, ir lietas un sajūtas, ko neaizmirst. un es nekad neaizmirsīšu, kā tu mācēji likt man justies kā visam, kas uz pasaules svēts, un es nekad neaizmirsīšu, kā tu man liki justies kā pilnīgam un absolūtam nekam.

un tavas acis. tavas burvīgās, gaiši zilās acis, kurās es spētu stundām ilgi aizmirsties.
















kopš tās nelaimīgās septembra pievakares, kad tik bezsirdīgi un nepelnīti atkal padarīji mani sev par tukšu vienību un šķīrāmies ar pamatīgu durvju cirtienu, biju nogrūdusi tevi dziļi un tālu prom savos jūtu failos. liekas, vēl ne reizi nebiju tik ārkārtīgi spēcīgi kaut ko atgrūdusi no sevis prom. atskanot tam durvju cirtienam, šķietami aizcirtu ciet arī savu emocionālo caureju un vairs ne reizi neatļāvos par tevi domāt tik tālu, lai tas novestu mani pie kaut vai vismazākajām sērām, līdz šim pēkšņajam atceres brīdim.

un gribas lamāt tevi trīsstāvīgiem vārdiem, dauzīt kājas un dūres, šķaidīt visu, kas pagadās pret sienu, kā arī pret tavu seju, bet tad... atceries kā mēs tajā karstajā augusta naktī kaili zem zvaigznēm peldējāmies ventas rumbā? mirgojošas debesis, šalcošs ūdenskritums un divi traki cilvēki. es laikam toreiz nemeloju, teikdama, ka tava stulbā seja un actiņas vismīļākās, ha. un atiet coldplay

piektdiena, 2015. gada 23. oktobris

16/19

- tu taču teici, ka es tev besīju
- nu besī jau arī
- tad kāpēc..
- jo besī. un patīc. jo mīlu
- tu mani mīli?
- saprotams. vienmēr
- es tevi arī

Was it just a dream or did he hear her say?

vienmēr, visus šos gadus. bet gadiem ir tāda īpašība - ar tiem mēs novecojam, kļūstam (kā citi stāsta) gudrāki. un es saprotu, kāpēc tu atnāci. es tevi mīlu, un ar to man jāpietiek. un man beidzot patiešām arī pietiek ar šo mazumiņu, kas ir tik neizsakāmi daudz. 

tu man, es tev
mēs viens otram nekad

tas ir kā vērot sauli norietam. skaisti, skumji, patīkami, sāpīgi, visādi citādi neaprakstāmi. un kad saule tavās acīs ir norietējusi, mums ir laiks iet katram uz savu pusi, neko nesakot un vairs neatskatoties

There she was like a picture
There he was, he was just the same

svētdiena, 2015. gada 13. septembris

old money

nu jau tumšā rudens vakarā staigāju pa tukšajām Kuldīgas ielām, kas manai pilsētai svētdienās ir ļoti raksturīgas, un ieraugu divus jauniešus - puisi un meiteni - dauzonīgi un tomēr ļoti mīļi atvadoties. viņiem varētu būt gadi 16, nospriežu. un cik tas ir jauki. cik jauki ir būt 16 gados, kad ne par ko, ne par ko nav jāsatraucas. ne par ko, kā tikai ātrāk tevi satikt vai saņemt tavu īsziņu.

man arī bija sešpadsmit. un vēl pavisam nesen, ha. bet sapratu, ka savos gandrīz jau divdesmit gados nav jālien atpakaļ pusaudžu gados. ja nu tikai paspēlēties, bet arī tad jāuzmanās, jo sešpadsmit gadi ir diezgan vasarīgi rudenīgs vecums. gluži k;a tagad vasaru lēnām nomaina rudens, tā arī lielos priekus un mīlestības nomaina skumjas, kas bieži mēdz pavadīt vēl daudzas vasaras uz priekšu. līdz brīdim, kad par rudeni vairs neskumst.

pavisam interesanta gada pirmā puse, taču jāteic, ka beidzot jūtos īstajā vietā un laikā sev un priekš sevis. vasara, it's been real, bet šķiet pirmo reizi es nespēju sagaidīt zeltaino lapkriti un visu pārējo, ko rudens spēj sniegt

otrdiena, 2015. gada 18. augusts

when we collide, we come together

kur gan citur iemīlēties, ja ne zaļumballē, un kurā gan citā, ja ne tevī?

kad tieši tikko, tikko esmu sākusi atstāt tevi pagatnē, tu uzrodies un vēlies mani mīlēt. un lai arī kā es censtos atturēties, tas ir praktiski neiespējami. šķiet, katrs tavs skūpsts uz mana kakla atstāj dedzinošas pēdas, un ja vēl skaidrā prātā cenšos cik spēka grūst tevi prom, tad jo vairāk es reibstu, jo vairāk arī tev tuvojos un vairs necenšos pretoties.

kur tu tik skaists radies? un kā? kad pirmie rīta saules stari, lauzdamies cauri aizkariem, izgaismo tavu ķermeni, liekas, ka tu burtiski mirdzi, it kā būtu eņģeļu sūtīts. un es tevi mīlu. es tevi mīlu, mīlu, mīlu, es tevi tik ļoti mīlu. man atkal ir sešpadsmit un es dievinu katru tavu kustību, katru vārdu, katru ķermeņa šūnu

- tu man riebies!
- riebjos? kāpēc?
- jo tu man tik ļoti patīc, ka tu man riebies!

- bija prieciņš?
- bija
- tagad patīku?
- patīc

seko pļauka

- auuu ha ha, atkal riebjos?
- vienmēr; un atkal seko buča

cikos mēs precēsimies?

otrdiena, 2015. gada 21. jūlijs

now is good

Skatos pretī sēdētājā un vairs neredzu jaunības dienu bijušo pielūdzēju, bet gan dziļu bezdibeni, kuram labprātīgi tuvojos. Bezdibeni, no kura vairs nevēlos izvairīties. Prātā pazib doma, ka tagad bezmiega naktis kļūs vēl neizturamākas, tagad mana problēma ir skaidri saskatāma - un tā ir iemīlējusies sirds.
— Paulu Koelju “Sānsolis”

pagājuši precīzi 3 gadi, kopš es tevī iemīlējos. 
ne pārāk skaidrs dzīru rīts, pulkstens varētu būt ap kādiem trijiem, kad pēkšņi, ne saukts, ne gaidīts tu uzrodies un apkrīti man ap kaklu. 
- Marta! kur tavi skaistie, sarkanie mati? tev bija tik skaisti mati! tu vairs neesi tā pati smukā Marta
- vai tad tagad esmu nesmuka?
- nē, nesmuka nē, nesmuka tu nekad neesi bijusi. bet tu neesi vairs tā Marta!

tā 2012.gada vasaras Marta, kuras sarkanajos matos tu iemīlējies. joprojām nespēju saprast, vai sarkanie mati man ir tik tuvi, jo man tiešām patīk, kā man viņi izskatās, vai tāpēc, ka zinu, ka tu tos dievini

un mēs tik ļoti jauki runājamies, mēs smejamies, tu mani lūdz uz deju ielas vidū, kad pulkstens nu jau varētu būt 4 no rīta, un mēs dejojam, tu mani griez un, apskaudams pacel tuvāk debesīm, tu apber mani ar bučām, kurām es gan nedaudz baidos atbildēt, un, cik romantiski, jautā vai iešu tev līdzi pačurāt, uz ko atbildu ar vienkāršu ''jā'', nodomājot, ka, ārptāts, es tev ietu līdz kaut uz pasaules malu. ebi, ebi!
katrā ziņā visu laiku kaut kas attur no pilnīgas tuvošanās tev. ''Marta, nāc, pastaigāsim kā kādreiz, kā jaunībā''. jā, kā jaunībā. neesam vairs tie pusaudži, kas bučodamies un mīļodamies staigāja pa izmirušajām ciemata ielām
un tomēr mīlu tevi. un joprojām neesmu tev to pateikusi. varbūt vēl pēc 3 gadiem

ceturtdiena, 2015. gada 14. maijs

poison

- kāpēc mēs tik reti tagad tiekamies? mēs kādreiz ballējāmies biežāk

seko pamatīgs izbrīns. pagaidi, ko? par ko tu runā? kaut gan taisnība, atļāvos papētīt un jāteic, tu patiešām biji mans mīļākais draugs un brālis, tev rūpēju es un tu man, bet zinot, kā mūsu saraustītās mīlas dēkas šo visu draudzību, tā teikt, sačakarēja, tavs jautājums liekas patiešām stulbs un nevietā

- mincīt, es labprāt ar tevi draudzētos visu laiku un katru dienu, bet tu taču pats zini...
- nu tā jau ir.., viņš atbildēja, un actiņas nolaidās uz leju
un šoreiz pat nav nozīmēs, cik mīlas apreibuši un nemanāmi esam, cik kaislīgi mums gribas vienam pie otra (jā, arī tev pie manis)

šoreiz nozīme ir tai ziņai, kuru saņemot, man sirdī iezogas neviltots prieks un seja, pati nezinot, savelkas smaidā. un tā nav tava ziņa. un nevajag arī

pirmdiena, 2015. gada 27. aprīlis

tikai vienu dienu, kaut vai tikai vienu

cik tas ir jauki, gulēt savā gultā un klausīties, cik neganti pret jumtu sitas lietus. iziet ārā un sajust spiedīgajā gaisā tuvojošos negaisu. ieelpot to svaigumu, kas no zemes nāk pēc pamatīga gāziena. sadzirdēt šogad pirmo pērkona dūcienu. un vēl jaukāk ir tajā visā dalīties ar tevi. nezinu, cik dalīta bēda ir pusbēda, taču skaidri zinu, ka dalīts prieks ir dubult-un vēl vairāk-prieks. 
man vajadzēja vēl šo vienu dienu mājās, kuldīgā. man vajadzēja to jauko vakarvakaru, kad tik ļoti vēlējos pagatavot tev vakariņās ko burvīgu un skaistu, kam sekoja lielais pārdzīvojums par neveiksmi un tavs mīļais smaids un mierinājums, ka man ir izdevies viss patiešām lieliski. man vajadzēja aizmigt tavā azotē, skatoties ēnu spēles un uzmosties vairākas reizes naktī no tava "es tagad sagriezīšos uz šien sāniem un sabučošu tevi"
es nevaru teikt, ka man pietika ar šo vienu dienu, lai tagad uz nenoteiktu laiku atkal dotos uz rīgu, es pēc tās noteikti tiekšos un ilgošos ikkatru prombūšanas sekundi, bet tā jau ir tā īstā dzīve.

būt prom, lai zinātu, cik ļoti gribas atpakaļ.  

vai gadījumā divi laimīti saturoši ieraksti pēc kārtas nav par daudz dzīves lutināti?

ceturtdiena, 2015. gada 9. aprīlis

pavisam traks ieraksts!

nav noslēpums, ka es kā cilvēks esmu īsts emocionāls virpulis, te varu skriet, priecāties, dziedāt un dejot, bet jau nākamajā mirklī gulēt ar seju spilvenā un 2 stundas birdināt asaras, un patiesībā jau tikai vienīgi to pašu nieku dēļ. un tāpēc arī šis ieraksts varbūt tik ļoti atšķirsies no mana iepriekšējā gaudulīgā ieraksta, jo, kā jau minēju iepriekšējā raksta beigās, es vēlos lūkot smieties un priecāties, un tad nu laikam esmu salūkojusi, ha!

nu labi. tā pavisam īsti es neesmu salūkojusi priecāties, jo kā zināms, tādam īsti salūkotam priekam jābūt bērna priekam, kad priecājas par niekiem, par puķēm, par končām un visu šito mazo, foršo, jo tas ir tas neatņemamais prieks, kurš nevar pazust. tas ''pa dzīvi'' prieks. mans prieks gan vairāk ir tas grēcīgais ''par tevi'' prieks, kurš laikam gan var diezgan viegli pazust vienā mirklī... un kurš reizēm liek ielēkt ar seju spilvenā un 2 stundas raudāt... ai nu lai!

''es tikai paspēlēšos'', teicu es pati sev, un jau tajā brīdī sapratu, ka es sev galīgi traki meloju, jo, spriežot pēc pieredzes, es protu tikai un vienīgi samīlēties. tā nu esmu samīlējusies līdz debesu malai un tālāk, pa vēderu dzīvojas traki taureņi vien un galvā pilnīgs pavasara juceklis. tā vien gribas uzkāpt kaut kur augstu, augstu un visai pasaulei paziņot, ka es tevi precēšu un mums būs visskaistākie bērni, kurus es jau nespēju sagaidīt!

nu galīgi traki, tad jau līdz nākamajām asarām, ha

otrdiena, 2015. gada 17. februāris

laika deglis, vēlams nedziestošs

- tēju vai kafiju?
- tēju, man negaršo kafija!
- negaršo kafija ??? tev gan daudz kas negaršo

ha ha haaaa

tev liekas, ka tev būs vienalga, bet kad tā ir bijis? tu sev simto reizi centies iestāstīt, ka tu māki arī bezrūpīgi aizrauties, un simto reizi attopies ar asarainām acīm, kad esi viena vai milzīgu prieku, kad esi jau divi. 

- tēju vai kafiju?
- nu taču tēju, cik reizes var teikt, ka man negaršo kafija?

smiekli un buča. (un milzu throwback's 2012 rudenī)

reizēm es tiešām nesaprotu, kāpēc lietas notiek tik sarežģīti un reizē vienkārši kā tās notiek. kāpēc tad, kad izlem par labu nekam, tev pie sliekšņa piebungā pilnīgi viss, savukārt, kad beidzot pieņem šo visu, tas attālinās un sāk kļūt par mūžīgi saldo it neko. ja kāds mani iemācītu mīlēt sevi par diviem, es tiešām nemaz nesūdzētos. taču ļoti iespējams es meloju, jo man pat Tava kafija patiesībā šķiet garšīgāka par jebkuru tēju