sestdiena, 2017. gada 2. decembris

thanksLIVING

pirms sāku aprakstīt savu dzīvi un tā, izdomāju savos bloga ierakstos ieviest nelielas, un cerams superīgas izmaiņas - es tagad rakstīšu gan latviski, gan angliski! šo man ieteica daži mani mīļie erasmusieši, kas izteica vēlmi spēt saprast, kas man te notiek, tāpēc izlēmu to sākt īstenot!

for my own personal and absolutely stunning english translation of this post, scroll a bit further down below! :)

es ilgu laiku, kā jau vienmēr tas tā notiek, savā prātā cepu augšā vienu pamatīgu Pateicības ierakstu, nezinu, vai sakarā ar to, ka Savienotajās Valstīs svinēja Pateicības dienas svētkus, vai tāpēc, ka 365 dienu grāmatām tagad pievienojusies arī skaista grāmata par Pateicību, kuru kaut kur nezinu kā ieraudzīju un par to aizdomājos, vai pavisam īsi un skaisti, šomēnes par ārprātā daudzām lietām sajutos pateicīga. tāpēc, lai aiziet PALDIES ieraksts!

lai arī šis ieraksts top Decembra mēneša sākumā, vairāk centīšos pieskarties Novembrim (jo pagaidām Decembrī nodzīvotas tikai 2 dienas), un, tātad, iesākoties Novembrim, izlēmu, ka šis būs riktīgs ''es, es pati, un vēlreiz ES'' mēnesis - sēdēšu ieslēgusies savā 53a baraku istabā, lasīšu grāmatas un sabiedrībā parādīšos tikai tad, kad būs jāaiziet uz Rimi pēc tik ļoti nepieciešamajiem pārtikas produktiem. īsāk sakot, tālāk no grēka (pazīstams arī zem tādiem vārdiem, kā alkogols, salento, klubiņš, bāriņš, ballīte, neaiziešana uz skolu un tā). vai man izdevās - ellē ratā, JĀ !! pamatīgi ar sevi lepojos, ka spēju pateikt nē tik daudziem ''eu, varbūt aizejam iedzert aliņu?''. laba meitene

varbūt jau būsiet kāds dzirdējis, bet mums te skola ir galīgs meh. ;D nu var teikt, ka mums viņa nav. reizi mēnesī saraujam pāris prezentācijas un viss ir taka vajag. nezinu, vai par to ir smuki pateikties, bet es nebūt nesūdzos, ka varu pagulēt ilgāk, padzīvot vairāk, un līdz vēlai naktij, dažreiz pat rītam, palasīt grāmatu. gulētiešanas režīms ir galīgi augšpēdus - gulēt ejam piecos naktī, ceļamies divos pa dienu, un tas ir tā, ka apkopējas, kas ik dienas uzkopj mūsu istabu (lielais paldies arī viņām!) met jau šķībus skatienus. bet nu šitādu luksu skolas laikā nedrīkst neizbaudīt! un pēc iepriekšējā semestra sesijas un februāra unīša maratona, kad katru dienu dabūjām mācīties līdz trijiem naktī un pēc 3 stundām jau celties uz skolu - jā, man tagad patīk arī nemācīties! un it īpaši to grāmatu dēļ. tas ir ārprāts, kā man gada sākumā gribējās grāmatām pieķerties, bet kā man tam fiziski nebija ne laika, ne spēka! tas vien, ka es bez uztraukumiem varu izlasīt grāmatu no vāka līdz vākam un ar smaidu septiņos no rīta ieiet gulēt, liek man burtiski starot! par to lielais paldies kosmosam un erasmusam, kas šo ir noorganizējuši.

par ko vēl lielais paldies? laikam par to, ka man bija skaista bērnība. man bija ellīgi skaistas bērnu dienas! kāpēc? jo man bija teju visas The Sims 2 expansion pakas! kā tagad atceros tos Ziemassvētkus, kuros pēc skaistā dzejolīša noskaitīšanas ieguvu pilnīgi visu, ko jebkad biju vēlējusies - bizensu, mājdzīvniekus, universitāti, naktsdzīvi, nu visu, nu! ajjj, cik tas bija neaizmirstams ziemas brīvlaiks! gluži sasaucās ar to pašu miega režīmu, kāds iekārtojies tagad, tikai grāmatu vietā bija Sims, ha. 

un kaut kā jauši vai nejauši Sims atkal tagad ienāca manā dzīvē. youtubē uzdūros traki feinam Austrālijas puikam, The Sim Supply, kurš veido video par simsiem - tie kļuva par lielu manu Novembra daļu. jap, es mēdzu arī līdz vēlām naktīm te sēdēt un skatītiem kā simsos mājas būvē. ;D un kādi ir jūsu hobiji? // man nekad nebija licies, ka man vajag The Sims 4. cik biju viņam uzmetusi aci, likās - viss slikti. noskatījos pāris Džeimsa video, un viss, vajag! vienkārši vajag! bet tas šķita mazs, skaists sapnis. tāds, kā tas, kas manī mājo jau no 10 gadu vecuma - es kādu dienu būšu liela un bagāta un nopirkšu sev visus iespējamos simsus un simsu pakas (šis, starp citu, vēl nav manu prātu pametis, un es to noteikti īstenošu) (dream big or go home), bet par nekādiem nopelniem tagad esmu pie viņa, un vēl 2 pakām, tikusi, pateicoties draugam, kurš, laikam, whatsapp video zvanu laikā saskatīja to mirdzumu manās acīs, kad runāju par Simu un tiem video, ko skatos. lūk, jums relationship goals! ;D

bet vispār draugs un draugi bija ciemos. un tas bija tik feini. nu tik super feini, ka es nespēju! kad tu, cilvēks būdams, brauc Erasmusā, un tavu draugi saka - mēs brauksim ciemos!, tas viss liekas tikai pasaku līmenī. tāds ''jā jā brauksim brauksim jā kā tad''. bet viņi atbrauca! un mēs izsmējāmies, un izstaigājām Viļņu, un saēdāmies vecos, labos cepelīnus, par kuriem tapa neviens vien joks, kas, šķiet, nekad mūs nepametīs, un, jāteic, es pārkāpu arī savu ''nekāds te alkogols'' likumus. bet, zinies ko, ar viņiem var! 

un kā viņi priecājās par manu bilžu sienu !!!! ej tu gals !! tagad viņai ir vēl 100 un vairāk vērtība manās acīs

mans pēdējais paldies lai iet Erasmusam. mīļais, tu manā labā esi izdarījis tik daudz! es nemānījos, rakstīdama, ka šeit man ir cilvēki uz dzīvi! es nespēju izstāstīt, kāds man prieks katru reizi satikt Mariju un Lūciju, redzēt viņas smaidām un sakām 'Hi, darlings!'', nespēju nopriecāties par to superīgo saikni, kas man izveidojusies ar Anni un Alessiju, un, vecīt, viņām iepaticies ir Džērsijs! šovakar bija jau trešais vakars pēc kārtas, kad skatāmies Jersey Shore, un ir tik traki labi! un Gytis ar Danielu, tas ir vājprāts, cik daudz šie puikas šo pāris mēnešu laikā ir darījuši mūsu labā!

dzīvē ir tā, ka kāds nāk un kāds iet, un tur ne velna nevar padarīt. it īpaši pie tā, ka dzīve pati iet, un tur točna ne velna nevar padarīt. bet jāmeklē tā medus debesmala. to mēs varam. priekā!

_________________________________________________________________________________________________________

THE ENGLISH PART OF THE BLOG STARTS HERE

for a long time, as it always happens, I was making this blog post about ''thanksgiving'' in my head. I don't know if it's because in the month of November there is Thanksgiving celebration in the States, or was it because I saw this 365 days book about giving Thanks, and it made me think about it, or whether was it just because there are so many things that I have been thankful for this month. for whatever reason, here goes my post about being thankful!

even though I am writing this post in December, I will look more into what happened in the month of November (because, quite frankly, we've only been living in December for two days), and so, when November came, I made up my mind that I am drawing a line for myself - a line of ''Me, Myself and I''. basically, I decided to dedicate this month for my well-being, by which I mean sitting in my beautiful 53a dorm room behind a locked door, so I wouldn't go drinking or partying. and, you know what? I actually did it !!! it totally worked, man, and I couldn't be more proud! 

maybe some of you will already have heard, but our studies here in Lithuania could hardly be called ''studies''. we're just chillin 'n' killin here, going to uni maybe once a week, but more or less we just have some monthly assignments and that's it. and you know what? I LIVE for it !! our sleeping schedule may be pretty f-ed up, by which I mean that we go to sleep at 5 am and wake up at 2 pm, the cleaning ladies are starting to give us some weird and dirty looks ;D (by all means, big thanks to them for the great job they are doing!). anyways, I wasn't able to have such a luxurious lifestyle in my home uni, so I am totally enjoying this !! I am such a book lover, and in my last semester at my home uni my heart was BREAKING because I literally didn't have any time for books, I was physically and emotionally exhausted. we had so much to do in university, that we were studying until 3 am, waking up after 3 hrs of sleep, going to uni again, sitting in lectures, coming back home and doing it all over again. no way that I am complaining, I absolutely loved to push the limits of how much I can do/take, but now I love to be awake at nights, to read a book from cover to cover until it's already 7 am, and I can go to sleep happy, because I have nothing to do! it might sound weird or bad, but it is exactly what was necessary for me! so for that I thank the Universe and Erasmus! :)

another big thanks goes to my childhood. man, I had a great childhood! I mean. I basically had every damn The Sims 2 expansion pack you can imagine (with an exception of 2) !! I remember that Christmas like it was yesterday - in one second I was owning a business, pets, university, nightlife, and everything else! that was an unforgettable Christmas break, it really was.. my days were very much the same as they are here in Erasmus, if we speak about sleeping schedule, only it was The Sims, not the books, ha!

and, even though I hadn't played sims for a while, somehow we met again. I found this fantastic Australian guy on youtube, The Sim Supply, and immediately got addicted to his content! it really became a big part of my November - just watching videos of James building houses in sims. ;D and what are your hobbies? // anyways, since I was 10 yrs old, I've had this dream - when I will be a grown woman that makes a lot of $$, I will buy myself all the sims and the expansion packs that are out there! I mean, dream big or go home, right? but somehow, I don't know for what merit or whatsoever, I know have The Sims 4 and two of it's expansion packs, so this big thanks has to go to my babe. I guess he saw the childish joy in my eyes during our whatsapp conversations, when I was telling him about sims. talk about relationship goals!

and talking about babe, he and some very close friends of mine visited me here in Vilnius, and it was soooo nice !! it really was such a great time, mostly because I never really thought that they would actually come, but they did, and it was great! their presence here, the great times we had, really made me appreciate that I have them, and it made me fell in love with my photo wall even more, because they absolutely loved it! 

please, love and treat your friends, guys. they are everything

my last and biggest AČIŪ will go to Erasmus, of course, because it has turned my life upside-down for the best! the people I have met here, they really have become such a big part of my life, I don't even want to start to imagine how the ''goodbye'' will be... I can't put it in words how much I love my Majka and Lucka, and their heart-warming smiles after few days of not seeing them..! I can't put in words, what great bond I have with Anne and Alessia, and how much I enjoy conversations with them and our Jersey Shore marathons (I taught them to love it, my mission in life is complete ;D)..! and the boys, Gytis and Daniel, I can't even count all the times and all the good things they have done for our well-being here in these few months..! 

this is the thing about life, you can't change that some people choose to walk out of your life or whatsoever, but at the same time, so many beautiful people enter it instead !! life really does go on, and we can't do shit about it, we can only live with it in the best way possible, so, please, please, cherish your friends, get rid of people who bring negativity in your life, live and love in every moment and try to find your happiness. I know that it is possible. for happiness!

svētdiena, 2017. gada 8. oktobris

apsolīt neko

kad tik ilgi nav rakstīts, tad pilnīgi nav ne jausmas, kā lai iesāk, taču, patiesību sakot, tas vienmēr ir tas grūtākais - iesākt. ne tikai rakstīt, bet vispār. bet vajag un es sāku.

sākšu ar to, ka man (kārtējo reizi) BESĪ, ka es tik maz rakstu. man tiešām no sirds patīk rakstīt, man pat vajag, jo kiš-miš-ar-rozīnēm citādāk galvā notiek, bet kaut kāds sliņķis mācās virsū, kas visu laiku saka ''ai, rītā'', bet nekad taču tas rītā nepienāk. grūti teikt, kas par zibeni man iespēra, ka man tagad beidzot savajadzējās, bet ļoti labi, ka iespēra. iespējams, tas bija tas puisis no Portugāles vai Spānijas (es ļoti atvainojos, es vienkāršu neatceros), ar kuru tai vienā krogā runājāmies dikti un daudz par Hariju, un kaut kā tā saruna nonāca līdz rakstīšanai kā tādai un arī manai, un tad es pateicu, ka man ir blogs, un tad viņš man prasīja linku, un tad es varbūt izdomāju, ka kaut ko jaunu arī te vajag iemest. traki tikai, ka tā translate poga labējā malā nekam neder. es pamēģināju - vājprāts. galīgi netulkojas tik dvēselei patīkāmi, kā latviski rakstās, bet nu oh well whatareyagonnado. 

vispār es esmu Lietuvā, Viļņā, jo es esmu Erasmusā. gan jau kāds zina, kāds nezina, kādam vienalga, bet man traki patīk. nebaidos teikt ''labākais, kas ar mani noticis'' tādā lielo pieredžu perspektīvā (??). varbūt mazliet jocīgi, ka baigi daudz šī apmaiņas studiju programma pagaidām galīgi nesaistās ar studijām, bet nav jau tā, ka sūdzamies, galīgi nē. mums te ir dzīves pieredzes, ziniet. un pats, pats svarīgākais - mums te ir CILVĒKI UZ DZĪVI. ieradāmies pirms mēneša, 2.septembrī, bet mums te jau ar neskaitāmiem cilvēkiem ir tādi klikšķi, ka es pat neticu šim ''mēs tikai mēnesi esam pazīstami'' stulbumam. tā vienkārši nevar būt. draugi mīļie, šis bija zvaigznēs ierakstīts! šis ir kosmosssssss! 

protams, esot šeit, ir mākušās virsū visādas briesmu-dilemmas. ko es daru? kā es daru? kāpēc es daru? un kā būtu labāk, kā sliktāk? un labi, ka tad ir draudzene messindžer-stiepiena attālumā, kurai izsūdzēt savu sāpi un nesaprašanu, un kura palīdz, un paliek labāk. es nezinu vai pavisam. jo sēž uz pleca velniņš mazs, kas dikti dīda. paspēlējies, nu lūūūdzu, paspēlējies ar uguni, ir taču tik forši!? :) bet nav jau vairs arī 17, kad dzīvojam mirklī un viss vienalga. uz otra pleca sēž eņģelītis. un esmu good girl, kā mēs šeit teiktu.

tagad novilkšu vienu lielu strīpu un ierakstīšu šeit kaut ko, ko vienu vakaru, būdama mazliet lillā, ierakstīju savos Notes, jo zināju, ka citādi šis aizmuks - 

_________________________________________________________________________________


ja ir kaut kas, kas mūs vieno, tad tās ir jūlija naktis ()
un, iespējams, es māku skaisti rakstīt, bet tikpat skaisti tu māki dirst
un, iespējams, es tevi nepazīstu labāk par citiem, toties es tevi pazīstu kā neviens.

un man ar to pietiek. un tev arī. bet mums, tomēr, visa nepietiek (vai ir par daudz), lai būtu skaisti

un man tevis nepietiek.

_________________________________________________________________________________

kaut kur, man šķiet, vēl pietrūkst vārds ''pagaidām'', bet es īsti nezinu. bet tad jau būtu kā Ziedoņa dzejā, un mazliet jau arī ir. Pagaidām dzīvojam, pagaidām. 

bet nevēlos es beigt šo ilgi (tā, ka ļoti ilgi) cepušos rakstu uz skumjas nots. galu galā savu mīlestības vēstuli es uzrakstīju, un savu zīmogu arī dabūju. visssssss taču ir taka vaaaaaig, vai ne? un tagad es gribu dzīvot un priecāties. es jau vienreiz 4 gadus padzīvoju ilūzijās, un ziniet, nebija to vērts. tagad es gribu sapņot par skaistām lietām. par daudz brīnišķīgiem piedzīvojumiem ar Erasmus ģimeni, par skaistiem Ziemassvētkiem pie manas puses no sirds, par vēl neskaitāmiem Harija brīnumiem, un pavisam noteikti par janvāri Slovākijā !!


P.S. Ak, jā, un kāpēc es šo nosaucu par Apsolīt neko !!! Jo es sev gada sākumā (ko varar aplūkot iepriešējā ierakstā) nosolījos daudz lietas, kuras es galīgi neesmu pildījusi. tādas, kā 1)rakstīt vairāk, nu jūs jau redzat, cik mani labi iet; un 2)lasīt vairāk, es cenšos, es riktīgi cenšos, bet tās 12 grāmatas es galīgi vēl neesmu savākusi, un manas prioritātes, esot šeit, nez kāpēc galīgi nesaistās ar lasīšanu, tāpēc tā - NESOLIET SEV NEKO. nekādas jaungada apņemšanas, neko, nu neko! nevajag. paši sevi pievilsiet. un tā nevajag

ceturtdiena, 2017. gada 2. februāris

par gadu maiņu mēnesi vēlāk, kā vajadzētu

Es nezinu, vai pamanījāt, bet pirms mēneša un vienas dienas pienāca jaunais gads, un es par to tagad vēlos kaut ko uzrakstīt. Atbildot uz jautājumu par to, kāpēc tikai tagad, varu attaisnoties ar drausmīgo bubuli vārdā Sesija, kur man bija nu tik ļoti mežomīgi daudz jādara, jo pati biju visu atstājusi uz pēdējo brīdi, heu heu, kā arī, kad beidzot šis drausmonis bija ar īpašu gudrības zobenu uzvarēts, nokārtots un zemē noguldīts, nāca divas laiskuma pilnas nedēļas, kas bija ļoti aizņemtas ar gulēšanu, atpūšanos un nekā nedarīšanu - es reāli neredzu nevienu brīdi, kad būtu varējusi kaut ko uzrakstīt! Tāpēc ķeros klāt tam tagad, februārī, jo, šķiet, atlikt uz vēl vēlāku būtu galīgi nesmuki.

Vēlos sākt ar kaut ko, kas man ļoti besī, un jums noteikti tas ļoti interesē. Man besī, ka katru reizi, kad gāds gads tuvojas noslēgumam, cilvēki visus laiko, šēro un publicē mīmus par to, cik drausmīgs bijis šis gads un kaut viņš ātrāk beigtos. Tas izskatās apmēram tā:

*January 2016* this is going to be my year!
*October 2016* nevermind, I'll try next year!

Kenya not ?!? I mean, tas tiek publicēts KATRU GADU, un visbiežāk to dara vieni un tie paši cilvēki! Es jau saprotu, 2016 nebija nekāds eņģelis, un iespējams arī 2015, 2014 un tā tālāk un tā joprojām sagādāja pāris nesmukumus, bet nu ja jau laimes mēraukla tiek novilkta visa gada garumā, tad tos mīmus var publicēt jau janvārī (un kaitinošākais, ka daudzi tā pat dara), jo ir absolūti muļķīgi iedomāties, ka viss gads būs laimē tīts. Cilvēki pat nezin, kas priekš viņiem ir laime, un tiklīdz viņiem neiet internets vai nokrīt maizīte ar sviesta pusi uz leju, tā jau jaunais gads ir bijis nelaimīgs. Get a grip and make it stop pls

Ā un vēl vispār, ja runājam par 2016.gadu, Caito Potatoe, kas ir fenomenāli smieklīga jūtūbere un citu sociālo mediju persona, vienā no saviem video minēja, ka psychic lady atgādinājusi viņai, ka 2016 bija mērkaķa gads, kas arī varētu izskaidrot visu jokaino, kas šajā gadā notika. Gribi tici, gribi netici. Es pat laikam varētu noticēt, jo mērkaķi taču ir diezgan funny, ne tā? Un pietam tagad ir gaiļa gads, un ziniet, man visas lekcijas sākas 8:00, un es vēl nevienu neesmu nokavējusi! Un gailītis taču ir tāds modinātājputniņš.

Un tagad par mūžīgo, ar jaunajiem-gadiem saistīto lielo apņemšanās tēmu. Jāteic, vienubrīd man tā galīgi nepatika, likās tāda sevis-mānīšana vien ir, un ka nav tačām vajadzīgs jauns gads jaunām lietām, un tas ir kinda tru, bet nu tai pat laikā, patīk jau patīk mums, ka varam kaut kā lietas sakārtot un mazu skaidrību ieviest, šajā gadījumā pa gadiem, mēnešiem un tā. Un tad nu domāju tā - apņemšanās ir superforša lieta, bet uzstādiet sev reāli izpildāmas apņemšanās! Un, ja uzstādiet, tad arī savu prātu nostādiet šajā virzienā. Piemēram, mana apņemšanās ne tikai šogad, bet jau iepriekšēos gados, bijusi lasīt grāmatas, un tik daudz, cik vien iespējams. Šobrīd manā 2017.gadā lasāmo grāmatu sarakstā ir 12 grāmatas, un tas nav daudz, vienkārši nevēlos sev uzstādīt mērķi izlasīt 50 grāmatas, zinot, ka neesmu spējīga pilnīgi visu savu laiku veltīt grāmatām. Un ja izlasīšu šīs divpadsmit ātrāk kā par decembri vai novembri, tas nebūt man nenozīmēs, ka apņemšanās izpildīta un līdz jaunam gadam varu mest mieru. Respektīvi, es zinu, ka varu grāmatas izlasīt divu dienu laikā, kad tās burtiski ievelk sevī, un varu vienu grāmatu mocīt mēnešiem ilgi un tā arī neizmocīt. Un tāpēc tas cipars ir tāds smuks, dodot vienu mēnesi vienai grāmatai. Tālāk esmu apņēmusies iegādāt, cik vien manas finanses man to atļauj, mazliet dārgāku, tomēr daudz kvalitatīvāku kosmētiku. Vienubrīd biju uz aliexpress viļņa, un likās - esmu uzvarētāja un viss dārgais man ir 3x lētāks, nu un, ka viltots? Bet nu kvalitāte matters, kvalitāte matters... Unless you want to lose your lips and have old grandma skin :)

So yeah, centieties saglabāt mazuliet prieka arī bēdu brīžos, ejiet pretī saviem ''apņēmumiem'' cik vien tas ir jūsu spēkos un atrodiet kaut ko, kas jums dara laimi! Tikai ne narkotikas, lūdzu, tas nav forši.

P.S. Un aizmirsu vēl, ka centīšos apņemties (jo šī apņemšanās jau iepriekš ir saskārusies ar neveiksmi) mazliet vairāk šeit rakstīt, un mazliet arī nomainīt savu rakstīšanas ievirzi, jo pirms tam tā bija par daudz bēdīga, jo bēdās man nāk laukā rakstītājs, bet tas nav forši te bēdāties, tāpēc vilkšu savu rakstītāju laukā vairāk priekos, nekā bēdās, jo priecāties ir forši, un tad būs baigi forši.