brīžos, kad pietrūkst meksika

atbraucu mājās un iekāpju kleitā, jo tik ļoti vēlējos uzvilkt kleitu. pa virsu uzrauju lielo, mīļo rūtaino kreklu un vilnas zeķes kājās, jo rokas un kājas dreb no aukstuma. ko es vēlos pateikt? tā nu es te sēžu ar savu citronu tēju, kas patiesībā ir tikai sagriezts citrons karstā ūdenī, pavisam tādai burvīgai gaisotnei pietrūkst tikai dūmi visapkārt, taču to nepieļauj mājas iekšējās kārtības noteikumi. un tā sēžot, vēlējos pateikt jeb uzrakstīt, kas man patīk daudz labāk, ka, janvārim paejot, esmu beidzot arī atradusi savu jaunā gada apņemšanos. tas noteikti nebūs liels solis cilvēcei, taču tas būs milzīgs solis man, zinu, ka pienāks brīži, kad man nesanāks, un atkal paspruks kāds skarbāks vārds, taču es centīšos. es jau cenšos.

ir tādi brīži, kad tu jūties pavisam viens milzīgā cilvēku pūlī. brīži, kad cilvēks, kuram tu uzticēji savu dvēseli, uzvedas kā vislielākais kretīns. tādos brīžos asaras birst straumēm, bet nav īsti neviens, kurš būtu blakus, lai paturētu tavu roku. vismaz neviens tāds, no kura tu to sagaidītu. un tu ielej sev vienu malku šņabja pēc nākamā, skatiens kļūst daudz miglaināks un nesaprotamāks, domas pilnīgi noteikti ne skaidrākas un labākas. un tad negaidīti ir kāds cilvēks, kurš satver tavu roku un apjautājas, kas noticis. cilvēks, no kura to vismazāk esi gaidījis. un tieši šo mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. šo mirkļu dēļ, kuros parādās cilvēcība, rūpes un mīlestība. 

lieku roku uz sirds un saku, ka es nekad nepārstāšu ticēt mīlestībai, un lai arī šobrīd mazliet dzīvoju atmiņās par vecajām, labajām, smiekliem pilnajām dienāk, kuras nemaz nebija tik sen, es zinu, ka tādas būs vēl. tādām jābūt vēl, jo bez tām manis nav. bez jums manis nav

lust has no mercy

saspiest cieši, cieši, samīļot ļoti, ļoti. tā, ka jūti otru cilvēku sev blakus. tā, ka jūti, ka tavs mīļais draugs ir tev blakus. tā, ka tiešām nekad, nekad negribas laist vaļā. tieši tā gribas

redzu sevi ejam pa ielu un nāk viņš pretī savā burvīgajā, platajā, skaistajā smaidā. rodas sajūta, ka arī sirds un dvēsele uzreiz iesmejas un priekā iemirdzas. tieši viņš. viņi visi mīļi un paši mīļākie vienmēr bijuši (kaut arī es tiem nekad), taču viņš vismīļākais, nezinu kāpēc. arī vasarā, tajā lielajā ballē, tajā ''lielajā klubā'' sēdēju, runājos, kad ballē ieradās arī viņi. kā ieraudzīju, tā vislielākais smaids bija sejā, visiem galdiem un krēsliem nesos pāri, lai tikai samīļotu. liekas, nekas nekad nav devis lielāku draudzības prieku, kā tas smaids

rudens, mazliet vēsi bēniņi, tajos pavisam vientuļa gulta starp daudz kaltētiem augiem un nevajadzīgiem dēļiem, un tur arī mēs. reibuši. ne tā, kā vienmēr. mazliet draudzīgāk. tas mirklis, kad vismīļākais draugs kļūst par kaut ko vairāk. viņš, izrādās, ir skaists arī tā. drošās rokas, mīļie pleci, vislieliskākais slazds, kurā prast iekrist. taču pavada sajūta, ka ne vienpusēji. un tā vēlreiz un vēlreiz, un atkal, un atkal, un tik tālu, ka par sagadīšanos vairs nenosauksi. bet tici man, viņš toreiz bija riktīgi priecīgs, teica draudzene. ticu. redzēju un, ja atskatos, redzu joprojām

''Un, ja es še mēģinu viņu aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu." - Antuans de Sent-Ekziperī, Mazais Princis