Es esmu tātad kalnu pļavā. Uz tādām parasti nāk, meklēdams pēc miera un klusuma. Te tāda nav, jo blakus kliedz harpijas. Reizēm arī šņāc. Varbūt tas ir ļoti atbilstīgi tam haosam, kāds darās manā galvā. Tāda kā manu domu materializēšanās skaņā. Pilnīgs kliedziens.
Ko es domāju? Un ko es daru? Vai es vispār domāju un daru? Vispār jā. Un kas ir šis? Mīlestība vai atriebība, vai kaut kas pa vidu? Tādi vārdi parasti nonāk meksikāņu seriālos, bet es esmu Alpos. Alpos, ja? Kalnā, un cik trāpīgi - starp debesīm un zemi.
Kāpēc jaunībā bija vieglāk? Varbūt tad mazāk rūpēja, bet varbūt vēl nebiju sastapusi Mazo princi.
Jēriņš.
Kalnā starp debesīm un zemi.
Varbūt tas nāk līdz ar rudeni, ka cilvēks vēlas klausīties un sadzirdēt sentimentu tajā klausāmajā, un tā es aizvakar un vakar, un šorīt viņu klausījos. Tāda kā rētu uzplēšana. Vienmēr savas kreveles esmu ķibinājusi nost, mazliet paasiņo un viss. Gan tā, gan citādi. Starp divām saulēm. Klausījos un domāju, nu kā var tik trāpīgi? Ar dziesmu vārdiem, ar dzeju un manām sajūtām. Pati rakstu ļoti mistiskā, un liekas, tikai sev saprotamā kodā. Bet kaut kā tie, kas kaut drusciņ ir lietas kursā, mani prot atšifrēt. Varbūt tāpēc šeit divus gadus nekas nav radies? Es baidos tikt pieķerta.
Līdz ar rudeni.
Auksts rīts ar nosalušiem deguniem. Stulbais rudens! Kā var nepatikt rudens, tu saki, bet nojaut, ka es daudz ko sakos nepatīkam. Galvenais, ka mēs viens otram patīkam, vai ne? Rīta mīlestībiņa un cigarete, cik gan mums te labi, jauniem, skaistiem, neprecētiem!
Rudens un atgriešanās. Zini, man tagad patīk. Tu priecājies? Tik daudz kas ir mainījies. Es nesmēķēju. Man nav vairs septiņpadsmit.
Es-Tu sastapšanās ir iespējama, bet mēs esam cilvēki un tāpēc to pazaudējam
