sestdiena, 2012. gada 7. jūlijs

dark paradise

reiz pie mums skolā bija cilvēki, kas itkā stāstīja par veselīgu uzturu, līdz varēja pamanīt, ka uztura piramīdā nav gaļa un katrs nākamais plakāts ar vien vairāk un uzbāzīgāk stāsta par dievu un kristietību, katrs nākamais sludinātājs savos teikumos ar vien vairāk piemin mūsu tēvu debesīs, svētī tā vārdu. pirmspēdējais plakāts - vēstījums par alkohola un narkotiku lietošanas sekām, par cigarēšu kaitējumu. pie tā sieviete gados. pieejam klāt un no sākuma mums stāsta par jau iepriekš minētajām narkotikām, alkoholu un cigaretēm. stāsts aiziet līdz tam, ka cilvēks savas smadzenes kontrolēt nevar, jo gribasspēks nav tik stipra maņa kā atkarība. jūtu, ka drīz nāks dievs. protams. sievietes teiktas mums mēģina iestāstīt  to, ka no atkarībām nav neviena cita izeja kā tikai un vienīgi dievs, ticēšana tam un lūgšanas, lai mūs izārstē un uzved uz pareizē jeb ticības ceļa. mani tas aizkaitina. es sāku strīdēties. saku, ka tam nepiekrītu, ka uzskatu,ka cilvēks pats var izārstēties no atkarībām. liekas, viņa mani pat nedzird. viņai ir tikai viena doma, ko sludināt - dievs. saku, ka katrs cilvēks var ticēt kaut kam citam. ka mums katram ir tas ''savs dievs'',kam mēs ticam. ja neticam dievam, mūsu tēvam debesīs, tas nenozīmē, ka mūsos nav ticība. sieviete uz mani skatās, smaida un saka ''bet dievs ir tikai viens''. es padodos. eju prom. sludinātāji - viņi netic sev, viņi tic dievam. viņi sevi neuzskata par personībām un par cilvēkiem, jo viņus vada dievs. un viņi to sludina mums. viņi pat dievam netic tik ļoti kā cilvēki, kas tam pievēršas sevis dēļ. viņi dievu sludina un tas, manuprāt, viņus padara par grēciniekiem. es dievam, mūsu tēvam debesīs, neticu. neuzskatu, ka tas padara mani par sliktāku cilvēku, jo man ir ticība citās lietās. man ir ticība sev un cilvēkiem sev apkārt. es ticu tam, ka mūs vada kāds augstāks spēks, kurš nav ne jēzus, ne dievs, mūsu tēvs debesīs, jo, piedodiet atvainojiet, bībele ir diezgan fucked up. ''dievs teica lai top gaisma un gaisma tapa''. un tas, ka nēsāju krustiņu ap kaklu un mēdzu iesaukties ''ak dievs!'', nenozīmē, ka pasakos mūsu tēvam debesīs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru