šis raksts iederēsies Kerijas ''sex and the city'' slejā

gan jau, ka katrs cilvēks ir dzirdējis par tādu brīnumu kā ''nerakstīts likums'', taču, šķiet, ka cilvēki savās galvās līdz ar to faktu, ka šie likumi ir nerakstīti, ir izdomājuši, ka tie jau nu patiešām neskaitās vai arī ir pilnīgi brīvi tos pārkāpt. kaut gan pārkāpj jau arī rakstītos, kāpēc tad lai šie būtu izņēmums, ne tā? 

cik mana pieredze man ir rādījusi, puiši ļoti mīl izmantot teicienu ''bro's before hoes'' un vēl vairāk mīl to neievērot, respektīvi, that's just something a bro without a hoe would say. tur nedarbojas nekādi likumi, vienkārši ir meičuks, ir iespēja un iet vaļā, brāļu kods pie vienas vietas. prove me wrong, protams, ja man nav taisnība, bet šis tikai tāds mans subjektīvais. un tad nu tā es biju tik priecīga un pārliecināta, ka meitenēm ir pilnīgi citādāk. es kļūdījos.

pats pirmais un svarīgākais meiteņu likums, ko vajadzētu likt riktīgā boldiņā, ir neaiztiec savu draudzeņu bijušos puišus. un es jums varu likt galvu ķīlā, es viņiem netuvojos. lai kā man dzīvē nebūtu kāja slīdējusi un kam tik es neesmu pāri darījusi, iznākumā tie bija puiši un es pati, kas bija cietēji. manas lēdijas - nekad. bet rādās, ka es tā vienīgā naivā, kas pēc šīs ābeces dzīvo. 

radīsies varbūt jautājums, kāpēc nedrīkst? ir taču varbūt pagājuši gadi un mainījušies citi džeki, nu kāpēc lai nevarētu? - tāpēc, ka tās ir manas atmiņas, kas man ir svētas, un tagad tās tiek izbradātas, un to dara neviens cits kā man tuvs cilvēks. - tāpēc, ka es absolūti nespēju iztēloties to mierīgo dzīvi un sarunas turpmāk hehei, ko tu savam puisim uzdāvināji dzimšanas dienā? oo, super, nu zini, tad, kad mēs pirms 3 gadiem bijām kopā, tad mēs svinējām tā un šitā. izklausās nepareizi, vai ne? - gulta. i mean, kā tagad risināsies šis foršās meiteņu sarunas ar mūždien piparotajām detaļām? jo es drīzāk vemšu, nekā padalīšos ar lielisku padomu. - tāpēc, ka tā vienkārši nedrīkst un viss punkts āmen baznīcā.

un galu galā tad viens mazs kvoutiņš no seksa un lielpilsētas

Carrie: The longer I sat at that table, the more alone I felt. And it really hit me: I am 35 and alone!
Miranda: You are not alone.
Carrie: No, I know I have you guys, but...and really, I hate myself a little for saying this, but...it felt really sad not to have a man in my life who cares about me. No special guy to wish me happy birthday. No goddamn soulmate. And I don't even know if I believe in soulmates.
Charlotte: Don't laugh at me, but maybe we could be each others soulmates? And then we could let men be just these great nice guys to have fun with?
Samantha: Well, that sounds like a plan.

un vai tad tā nav? ja ne mēs viena otrai, tad kas, tie puiši, vai? pašas taču lieliski zinam, ka attiecības mēdz jukt un brukt, un šādos brīžos mums visvairāk nepieciešam draudzenes plecs, kas izklausās pēc tāda tīri laba iemesla, lieki nemest pārbaudījumus šīs draudzības ceļā. uzmācas negodīgās dzīves baisais jautājums ''kāpēc nekad nekas nav vienkārši?'', taču atbildēt uz to nemaz nav tik grūti - nevajag sarežģīt, tad arī būs vienkārši. bērniem mēs teiktu ''nespēlējies ar uguni''. un ja jau mēs esam viena otras dvēselītes, tad nevajag no tām taisīt horkrustus (es ļoti atvainojos, bet Harija Potera references ir manas dzīves obligāta sastāvdaļa).

bija, ir, būs

there is a girl who still writes you;
she doesn't know how not to

skumjais rakstītājs - tā es sevi varētu dēvēt, jo vislielākā vēlme, pat nepieciešamība rakstīt rodas tad, kad, šķiet, viss jūk un brūk, un to visu vajag kaut kur izlikt. jo es nerunāju. es neprotu. taču šis nebūs skumju raksts. šis būs par tevi, ebi

cilvēkiem ir tāda pavisam nelāga iedoma, ka, jo vecāki viņi kļūst, jo gudrāki, vairāk saprot lielas lietas un vārdus, tādus kā mīlestība un sāpes. un tāpēc varbūt tā notika. bija gadus 16 jauna meitene, kas visādā ziņā bija par ātru pieaugusi, taču neviens šiem viņas lielajiem vārdiem tomēr nepieteicās piešķirt nozīmi. teicās, pāries. un nepārgāja gadiem. viens puisis un tik daudzas emocijas, viena vasara un tik daudz citas maznozīmīgas, pāris mēneši prieka pret tik daudziem milzu sāpju gadiem, un joprojām nebija neviena, kas līdz galam noticētu viņas mīlestībai pret šo cilvēku. taču galu galā, vai tam maz bija kāda nozīme, ja viņa pati zināja un ticēja tās mūžībai.

ja pieņemam, ka pagātne, tagadne un nākotne pastāv vienlaicīgi un kaut kur pagātnē vēljoprojām atrodas šī meitene, tad manas tagadnes lielākā vēlme būtu pieiet un apskaut, pateikt, lai mīli sevi, jo es tevi mīlu. viņš patiešām pāries. nē, lūdzu, nedusmo (es zinu, kā tu sper zemes gaisā, kad kāds viņu mālē), es zinu, ka tu mīli. ne jau mīlestība pāries, viņš pāries. un pienāks diena, kad tev viņu vairs nevajadzēs. ne mazliet un ne tik. tas ir tās pirmās mīlestības slogs, viņa vienmēr tevī paliek, un arī viņš vienmēr tevī būs, bet viņš pāries. tu sapratīsi, es sapratu. 

mīli sevi un viss būs. kad? tas ir manas un tavas nākotnes ziņā

par kafiju bez cigaretēm

sākotnēji vēlos minēt to, ka esmu ārkārtīgi liela māksliniece un mūzas meklētāja, un šis ieraksts manā galvā cepas nu jau vismaz kādas 3 nedēļas, jo man vienkārši trūkst šīs iedvesmas, ko sauc par ''apsēsties un uzrakstīt''. bet tā patiešām ir un tas nav tik vienkārši. man tik ļoti patīk rakstīt un man galvā tik daudz viss maisās, taču ne vienmēr, kad atver šo balto logu un type svītriņa nepacietīgi gaida, kad kaut ko uzrakstīsi, es saprotu, ka man vienkārši šodien nerakstīsies, ko nevar salīdzināt ar tām reizēm, kad nakts vidū jāslēdz kompis un jāraksta, jo ir rakstāmais. es nemaz nezinu, kāpēc man likās, ka šo ir vērts minēt un stāstīt, un kam vispār interesē, bet tā tas ir. un vēl, manuprāt, šī dziesma ļoti iederēsies tiem, kas vabūt arī lasīs.

iespējams, tev liksies, ka šis raksts būs par kafiju, bet tā nav. 

saņemot kārtējo ''tēju vai kafiju?'', un nu jau bez mana ''man negaršo kafija'', apstiprinoši atbildēju kafijai, jo, kā man bija šķitis, tava kafija ir garšīgāka par jebkuru tēju, līdz kūpošā krūzīte jau bija manās rokās, taču tās saturs šķita daudz skābāks un biezāks, kā toreiz. ziniet, es nekad neesmu kafiju dzērusi, man viņa negaršoja, līdz uzradās kāds, kura kafija likās burvīga, un tad nu tagad es beidzot sapratu, ka tā burvība slēpās tajā, ka pa logu spraugām istabā lauzās pavasara smarža un kafiju es čiepu un dzēru no tavas krūzes, kas ir patiesi nesaprotami garda burvestība. un es biju pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ man šis daudzu mīlētais dzēriens ir iegaršojies. protams, sava taisnība tajā visā arī ir, jo es nezinu vai es kā citādi to būtu sākusi mīļuprāt dzert. 

un tad it kā pienākot brīdis, kad to kafiju reāli vajag, bez viņas nevar. un man vajadzēja, jo es citādi nevarēju. un tad nāca šīs dedzinošās sirdssāpītēs, bet man joprojām vajadzēja, lai arī cik sāpīgi to bija uzlūkot. 

viss gads likās it kā labs, bet tomēr nē. ne melns, ne balts, un par pelēku arī nenosauksi. taču es augu, es tik ļoti augu un tāpēc varu atskatīties uz tiem sāpīgajiem brīžiem un pateikt paldies par tiem, jo es beidzot esmu sapratusi, ka tiešām fakined nekad vairs. es teicos, ka otru 2012 nespētu vairs piedzīvot, es lūdzos mistiskus spēkus, lai nedara man pāri, nesaprazdama, ka tikai es un vienīgi es nosaku savu laimīti. tas ir ārkārtīgi tāls un garš ceļš - nonākt līdz sevis mīlēšanai un spēt piedot un pateikt paldies visiem, kas reiz ar mums bijuši, bet ne vienmēr palikuši blakus. 

cilvēkam nav lielāka šķēršļa par sevi pašu. un es vairs nevainoju kafiju un labprāt to iedzeru, kad vēlos, taču no tās dzīvot es arī nevēlos un netaisos. es mīlu lasīt grāmatas un es beidzot tās lasu. un metiet pie malas jaungada apņemšanos, pilnīgi riebj klausīties. kāpēc ir vajadzīgs jauns gads, lai kaut ko mainītu? vai tad nepietiek ar mēnesi vai dienu? nav māksla gada sākumā uz lapiņas rūpīgi sarakstīt lietas, ko vēlos izdarīt, un nogrūst šo lapiņu kaut kur apaugam ar putekļiem. māksla ir atskatīties uz padarīto un apjaust vēl nepadarīto, un to tiktiešām darīt jebkad un jebkurā laikā. 

man šķiet, ka sanāca pārāk iedvesmojoši, taču tas pavisam nejauši. un šis nav par kafiju. par cigaretēm varbūt tikai mazliet.