otrdiena, 2015. gada 10. novembris

nevaru es atcerēties, kas tas ir, kas tumsā laistās
atceros es tikai vienu
tas ar tevi ļoti saistās

visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās

destined to be destroyed

sēžu un domāju, līdz nolemju uz tevi apskatīties, kas nekad labi nebeidzas - vai nu es nenormāli tur sagruzos, vai, ejot gulēt, nekādi nespēju iztikt bez coldplaya, vai, šeku reku, attopos pēkšņi divos naktī atvērusi bloggeri un cītīgi cenšos savas domas savirpināt vārdos. un tā nu es tevi apskatos un es saprotu, ka jau esmu sākusi aizmirst, ka es jebkad būtu bijusi tev blakus. skatos uz tavu bildi un cenšos kaut kā vizualizēt, kā tas bija, gulēt un skatīties griestos, kamēr tu man blakus ar visnopietnāko un sagrupētāko sejas izteiksmi pasaulē šaudījies tajā stulbajā spēlē, kura man mūždien tevi atņēma, cenšos atminēties tavus absolūti stulbos smieklus un vēl stulbākos jokus, kas gandrīz nekad nebija smieklīgi, taču visvairāk no visa es cenšos atcerēties, kā es gulēju tavā azotē un klausījos kā cītīgi dauzās tava sirds, kā es pielīdu tev klāt vēl ciešāk katru reizi, kad uzmodos no kāda ļauna murga un cik mīļas un saldas man bija tavas nemaz ne perfektās lūpas. tas viss pamazām, bet ar katru mirkli arvien vairāk peld no manis prom uz neatgriešanos.

un tomēr, ir lietas un sajūtas, ko neaizmirst. un es nekad neaizmirsīšu, kā tu mācēji likt man justies kā visam, kas uz pasaules svēts, un es nekad neaizmirsīšu, kā tu man liki justies kā pilnīgam un absolūtam nekam.

un tavas acis. tavas burvīgās, gaiši zilās acis, kurās es spētu stundām ilgi aizmirsties.
















kopš tās nelaimīgās septembra pievakares, kad tik bezsirdīgi un nepelnīti atkal padarīji mani sev par tukšu vienību un šķīrāmies ar pamatīgu durvju cirtienu, biju nogrūdusi tevi dziļi un tālu prom savos jūtu failos. liekas, vēl ne reizi nebiju tik ārkārtīgi spēcīgi kaut ko atgrūdusi no sevis prom. atskanot tam durvju cirtienam, šķietami aizcirtu ciet arī savu emocionālo caureju un vairs ne reizi neatļāvos par tevi domāt tik tālu, lai tas novestu mani pie kaut vai vismazākajām sērām, līdz šim pēkšņajam atceres brīdim.

un gribas lamāt tevi trīsstāvīgiem vārdiem, dauzīt kājas un dūres, šķaidīt visu, kas pagadās pret sienu, kā arī pret tavu seju, bet tad... atceries kā mēs tajā karstajā augusta naktī kaili zem zvaigznēm peldējāmies ventas rumbā? mirgojošas debesis, šalcošs ūdenskritums un divi traki cilvēki. es laikam toreiz nemeloju, teikdama, ka tava stulbā seja un actiņas vismīļākās, ha. un atiet coldplay