svētdiena, 2011. gada 29. maijs

happiness hit her like a train on a track

kā jau teicu - man bail pazaudēt savu laimi. man tā vien gribas ierakstīt ''es esmu tik laimīga'' , bet es tā nedarīšu, jo man ir trakoti bail, ka nostrādās kaut kāds Mērfija likums, un viss apgriezīsies kājām gaisā. tā nu es te tā sēdēju, domāju par notikumiem dažas dienas uz atpakaļu, kā jau es vienmēr daru un, protams, cauri izskrēja ''zsa zsa zsu''. labi, godīgi - es sajutos laimīga, bet pēc nieka pāris sekundēm jau nomainīju seju. nē nē, nekādā gadījumā, stay on earth! bet ir tik grūti palikt uz zemes šādās reizēs, un vēl trakāk - man nepietiek! es gribu vairāk, es tiešām gribu vairāk! kā es varu prasīt vēl vairāk ja jau tagad man ir labi? un tad man ienāca prātā šī doma. bet kaut kad taču šī laime beigsies. tas nevar turpināties mūžīgi. pienāks brīdis un vairs nebūs nekā no tā visa. un ko es tad darīšu? kad vairs es vēl atradīšu tamlīdzīgu laimi? un vai vispār šī ir laime? uz kurieni tas viss iet?

trešdiena, 2011. gada 25. maijs

esmu tik paredzama

ar Annu staigājām pa pilsētu un es viņai stāstīju savus priekus un bēdas.
Marta - un atkal, iedomājies, atkal es sajaucu vārda dienu ar dzimšanas dienu!
Anna - un kas tad ir ?
Marta - nu kā, tas tak ir pilnīgi cits mēnesis un es iz..
Anna - izlasīji nepareizās saderības horoskopā, vai ne ? :D
Marta - JĀ! :D

otrdiena, 2011. gada 24. maijs

just keep swimming

man ir paniskas bailes pazaudēt savu laimi. man pat tagad to negribas par laimi saukt! jā, es priecājos, ka viss tik jauki notiek, bet man ir bail, ka to skaļi pasakot, tas viss varētu vairs nebūt. man meitenēm ir bail stāstīt kas un kā, jo man liekas, ka ja es pastāstīšu, tad viss pēkšņi sāks notikt slikti. šodien Laura bija sagruzījusies un teica - kaut man veiktos tā, kā tev. es vienkārši kaut ko sāku žestikulēt ar rokām un teicu nē nē NĒĒĒĒ NĒ NĒ NĒ, tā nesaki! viņa, protams, nesaprata un tā, bet nu jā. es tikai turpināju atkārtot nēnēnē un teicu, ka man nav nekāda veiksme. jā, man iet labi, bet es to par veiksmi nevēlos saukt. es nevēlos plātīties, ka esmu laimīga, jo ikreiz, kad sāku par to skaļāk runāt, es apraujos. man iet labi!

sestdiena, 2011. gada 14. maijs

zhiznj

beigās būs sanākusi tīri jauka nedēļa. nedēļas sākums bija tāds noraudāts un nočīkstēts un likās, ka vispār pis nahuj dirsā bļeģ, bet nu nav tik traki, viss ir pat ļoti jauki, viss noskaidrojies. es tikai negribu sapriecāties, lūūūdzu, turat mani pie zemes, neļaujiet man lidināties, joes negribu sapriecāties un tad atkal nokrist! lai viss rit savu gaitu.


par notikumiem sīkāk. tātadiņ, vakar bija black friday. pēc skolas ar Zaķ aizlaidām uz Ventspili, nahuj nezinu kāpēc, vienkārši aizlaidām. lija lietus, bija ne taka auksts, ne taka karsts, izņemot iekštelpas, kurās es miru nost no karstuma un tā jā. likās, ka galīgi nevelk uz zabi iet, aizgāju pie Anijas, sēdējām gultā un ''eu, mošk ejam? labi, ejam.'' beigās tīri jauki bija. es labi pavadīju laiku un nepiedzēros, ko nevarētu teikt par Aniju ;DD viņa piedzērās gan. haha, lielie ali yea. es jau ar iedzēr, bet kaut kā nevilka piedzerties. sēdējām tajā gengeļu priekštelpā, tur jauki. sēdējām čisti kādu stundu, pīpējām, iekapājām lielos alus un dziedājām. ar Auci mums baigi forši sanāca uzdziedāt ''someone like you''. un man patika arī grupa SABOT, viņi bija jauki un mūzika bija superīga. āāā un haha man saplīsa brilles, kuras es nopirku faking otrdien! viens čalis teica, ka viņām vajag skrūvīti un tad es somā meklēju skrūvīti, kas bija apmēram tā - semka, semka, semka, salvete, 2 semkas, semka - ;DD bet tagad viss oke, skrūvīti atradu un salaboju :) visnotaļ jauks vakars. šodiena arī bija oosam, bet to es neaprakstīšu, jo būtu tā kā par agru

svētdiena, 2011. gada 8. maijs

the sweet sound of death

how terrible it is to love someone that death can touch? mēs neviens tā īsti neesam pasargāti no nāves. un vispār, nevis tā īsti, bet mēs patiešām neesam pasargāti no nāves. un vienmēr cilvēks tiek novērtēts tikai tad, kad viņa vairs nav. kaut gan ne tikai cilvēks. ikviens mīļais, ikviena dzīva radība, kaut lieta - viss tiek novērtēts tad, kad nāve to jau pievākusi. tas ir skumji, bet tā tas ir. visi to zin, bet visiem ir vienalga līdz tam vienam brīdim. yeah, to es gribēju uzrakstīt.

sestdiena, 2011. gada 7. maijs

telefonsaruna

šovakar izlēmu ar riteni aizmīties uz Vilgāl pie pacaņiem un tā, nu tad ap pulksten desmitiem minu ārā no mājām. mammai nepateicu, jo ko ta nu es viņu traucēšu, viņa pirtī un tā ;D līdz ar to bija arī šī liktenīgā telefonsaruna ha

es - jā?
mamma - KUR TU ESI ???????????????????
es - vilgālē
mamma - KUR ?????
es - nu vilgālē
mamma - KĀ KĀPĒC KO TU TUR DARI ?????????
es - nu es atbraucu
mamma - KĀ, AR KO ????????
es - ar riteni
mamma - UN KĀPĒC TU MAN NEPATEICI ??????????????????
es - nu tu bij pirtī un tā... ;D
mamma - VARĒJI JAU IENĀKT!!!! TEV VISMAZ ATSTAROTĀJI IR ???????
es - nu ritenim ir
mamma - [te seko gara morāle par atstarotājiem un to, ka ir tumšs un esmu pārliecināta, ka kaut kur izskan arī vārds ''idiote'' ;D]
es - [klusēju, mazliet smejos]
mamma - KAD TU BŪSI MĀJĀS???????????????????
es - nu drīz.....kaut gan, nuuuu kaut kad jau būšu, nezinu ;D
mamma - [vēl kaut ko mazliet izārdās par to atstarotāju tēmu]

saruna beidzās ;DDDD

piektdiena, 2011. gada 6. maijs

so middle, so middle

iet tā, kā pa kalniem. te es priecājos, te es bēdājos. es esmu tāda, nu, tāda...naiva. vai lētticīga? nē, man vienkārši patīk sadomāties tā, kā es gribētu un tad man sāp, jo tā kā es gribētu - tā nav. prieks, ka man ir labi draugi. baidos spēlēties ar vārdu labākie, tāpēc saku labi. tā ļauni izklausās, bet tas nav tā domāts, es vienkārši baidos tā teikt, ka labākie. nu ja. bet nav ko sūdzēties. protams, ir šī viena lieta, par kuru es tik ārkārtīgi baidos, es baidos, ka mani pievils tieši draugu puse, ir diezgna muļķīgi, jo es jau itkā saprotu kā patiesībā ir, bet es vienalga baidos, ka varētu notikt slikti. šeit varētu iemest kaut ko par tēmu ''es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem'', jo tā arī ir. itkā jau tu dzīvo un mācies, bet es nemācos. VISPĀR. visu laiku vienas un tās pašas kļūdas. diezgna stulbi. haha. bet nu jāpriecājās, jāpriecājās, ko ta bēdāsies? ienāca prātā šitā dumjā dziesma don't worry be happy haha ;D nu, notiek jau arī daudz interesantas lietas, piemēram, es laikam pārdošu Norķim savas bikses ;DDD tas ir galīgi dīvaini, nebiju domājusi, ka savus džinsus pārdošu klasesbiedram, bet viņam tiešām labi izskatās ;DD vēl varu palielīties, ka ķīmijas kontrodarbā dabūju diezgna stabilu divnieku, pašai prieks par sevi ;D
šodien es esmu tāda nekāda, like walking dead. man sāp viss, kas var sāpēt, kā es pakustos - es izkrakšķu, man gribās ēst, jo no neēšanas nāk vēmiens, bet es paskatos uz ēdienu un nāk vēl lielāks vēmiens un tas ir baigi dīvaini. tas saucās skaidrā piektdiena. es ar sevi lepojos ;D bet rīt laikam sanāk netik ļoti skaidrā sestdiena, jo Annija piedāvā pirti kaut kur aiz Mežvaldes, viņa pati nezin kas un kāpēc viņu rīko, bet pirts paliek pirts ! visu to pirtslietu noskaidrošu rīt. iespējams es 17.00 apmeklēšu Vilgale city, jo šovakar saņēmu visi, nu, interesantu (lai neteiktu vairāk) zvanu. man zvanīja Rūdis un Eliass. es viņus nepazīstu, bet zinu un viņi mani tieši tāpat. autobuss mūs vieno ;D nu jā, izklausījās tādi ieshotojuši un drosmi sarijušies un aicināja mani uz Vilgāli nākamās dienas 17.00 vērot kaut kādu random koncertu ;DD nu jāmēģin tikt, viennozīmīg!! labiņi, čaviņas, es krakšķēšu uz čučiņmuižiņ haha

trešdiena, 2011. gada 4. maijs

the right time

manā dzīvē šobrīd pilnīgi noteikti ir iezagusies mierīga laimes sajūta. reiz es šeit rakstīju, ka, lai aizmirstu vienu atkarību, jāatrod cita, un atkal varu apstiprināt, ka tā ir balta patiesība. mana jaunā atkarība nav gluži kā tāda atkarība, nu vismaz pagaidām nav. tā ir laimīte, tas ir mazs prieciņš, kas mani paceļ spārnos, bet tai pat laikā notur pie zemes :). tāda pilnīga miera sajūta. un tas ir tiiiiiik labi! pa retam rodas bailes, ka šāda laimīte varētu liecināt par kaut kā slikta tuvošanos. es jau arī zinu, ka drīz būs kaut kas slikts (nu tā - pazīstot sevi), kaut kas tāds, kas mani apbēdinās, tāpēc tagad steidzos izbaudīt šo laimīgo mieru :).

pirmdiena, 2011. gada 2. maijs

never an end

diezgan daudz lietas pāršalkušas prātu, daudz kas noticis, daudz kas tāds par ko likās -nē, nekad! negribas ieslīgt notikumos, gribas vairāk pafilozofēt. par draudzību. šoreiz par to. šis laiks 9. klasē tieši man ir bijis īsts draudzības pārbaudījums. daudz dusmu, daudz skumju, arī pāris asaras. vairāk gan tas viss izvērties dusmās. bet vai tas ir to vērts? vai nevar vienkārši pievērt aci uz notiekošo? nu jā. pavisam jau nevar tā neskatīties. un tad, kad tu ieskaties un tev nepatīk - tu sadusmojies. dusmas aug naidā. naids ir slikts. nav jau tā, ka nevajag padusmoties, vajag, protams, ka vajag! tas ir lai saprastu draudzības cenu. visi tie strīdi, aprunāšanas un pārējais meiteņu sūds. man uz vienas bildītes ir tāda doma, kur rakstīts ''there is always an ''end'' in friend''. bet tā nav. ja cilvēki ir bijuši draugi, nu tādi patiešām draugi, tad tur nav beigu. var būt pauze, bet ne pilnīgas beigas. nekad. es savus draugus mīlu. visus. it īpaši iepauzētos. ļoti mīlu. šī pauze vienkārši ir vajadzīga. tā ir bijusi pa laikam noņemta, tā bišķiņ, itkā viss būtu kārtībā, bet nav jau. tā pavisam nav. dažreiz uznāk skumjas par lieliskajām atmiņām, bet ar tām kopā nāk arī nepatīkamās atmiņas. atceros visus tos pārdzīvojumus, pārmetumus un visu pārējo. kam tas viss? tad man nolaižas rokas. esmu egoiste. es negribu, ka man sāp. man ir apnicis, ka man sāp. tāpēc ir pauze. cik ilga? nezinu. to draugu vērtību mēs saprotam tajos brīžos, kad ar viņiem notiek kaut kas patiesi šausminošs, kas tāds par ko tu vispār neesi varējis aizdomāties. nu ne jau ar maniem draugiem, nē! un tad tas notiek. kas tāds, ka tu paliec uz mutes. tu sāc justies vainīgs. es nevēlos vairs neko tādu, nevēlos. tas ir briesmīgi, tas ir šausmīgi. kāpēc tā vajag, ja var labāk? dzīvosim draudzīgi. palīdzēsim draugiem. viņi mūs mīl, mēs mīlam viņus. nevajag tik ilgi pauzēt.