piektdiena, 2012. gada 30. novembris

Tu nāci man kā dāvana

Es mīlestību šogad izlūdzos, šo visu glābjošo un reto spēju. Ak, man vienalga, kādu man to dos- kā akmeni, kā krustu vai kā vēju. 

Es nezinu cik daudz ir manos spēkos vēl kaut ko mainīt. Kaut ko tā, lai ir kaut nedaudz no tā cik bija. Iespējams, un arī visticamāk es par daudz vizualizēju visu tik skaisti. Bet tu man atnesi tādu laimi! Un es nezinu, ko man domāt, es nezinu kā man būt. Es varu tikai par tevi domāt un tikai ar tevi būt, nekur citur man nav tik labi. Lūdzu, nedari man pāri. Esi mincis. Esi tik mīļš un jauks cik biji. Tu mani esi pārpratis, bet tikai kaut nedaudz ielūkojies manī, kaut nedaudz, un tu redzēsi tik daudz laba, tik daudz jauka. Ja vien kaut uz mazu mirkli tu zinātu!

pirmdiena, 2012. gada 26. novembris

Kalifornijas gaiss

Un te pēkšņi atkal varētu būt 2011.gada 31. decembris, kad es visu dienu vaļājos lejā gultā, skatījos visādas filmas par godu jaunajam gadam un tā. Gulēju, gulēju, pilnīgs sliņķis, pilnīgs goļaks, tā aizskatījos jautrās pleznas, ka pat nepamanīju, ka Anija bija uz stundu nozudusi vannā. Nu ja, vispār jau loģiski sanāk, ja viņa filmu neredzēja. Nonāca lejā, pārmeta man, ka es esmu piepīpējusi visu istabu un vai es vienreiz necelšoties. Nē, es te labāk vēl pavārtīšos, uzpīpēšu un uzēdīšu savu dubultā siera burgera komplektu! Bet stulba multene tās jautrās pleznas, man nepatika. Uzliku savu lielisko Bratz! filmas disku un skatījos to, tā aizvārtījos pa gultu līdz Likteņa Ironijai. Stulbi, to es gribēju redzēt, bet man jau bija jāklāj gulta un jāpucē dirsa, jo draudziņi brauca ciemos svinēties. Kā vēlreiz tā varētu!

Bijām sestdien pie Anijas. Aizejam ar Alisi, Anija mazgājas tāpēc vienas pašas sēžam Anijas istabā pie TV. Izspriedām, ka uzreiz var pateikt, ka tā ir Anijas istaba. Nu tik bezgaumīgi, vienkārši pēc sūda izskatās, haha. Tad jau sākās Šreks un mēs kā mīļās Anijas draudzenītes vienkārši gulējām viņas gultā, rijām maizes, ko Anijas mamma mums sasmērēja, un ik pa laikam vārgi iesmējāmies par kādu ēzelīša joku Šrekā. Fatties. Pēc tam jau bija ballīte, nu ļoti jauki, nu.

Mazais bēdu nostūrītis, bet saki, ja es Tev godīgi pajautātu, tu man pateiktu? Bail jau no tā godīguma, tu taču mans mincis mīļmincis! Varbūt precamies?

svētdiena, 2012. gada 18. novembris

Kā zaļumballe, tikai iekštelpās.

No sākuma tur koncertiņš par godu valsts svētkiem un tā. Nevarētu teikt, ka bija baigi baudāms, bet nu vienalga jau jauki. Pēc koncertiņ drīz vien ieradās beibes Zaķlaur, Vulkanlaur, Ann un Elizabete. Pēdējā mirklī veikalā tika iepirkti alkoholiskie dzērieni un tā. Vedu beibes uz Inta dzīvokli, kurā jau tā bija miljardc cilvēki. Tagad bija miljardc un vēl vairāk. Tur Vulkanlaurai ar Eliasu māsiņas un brālīša atkalredzēšanās un tā. Pēc ļoti karstas un saspiestas pasēdēšanās dzīvoklī, devāmies uz ballīti. Nu tik forša balle! Mani izdancināja visi, visi - Rūdis, Andris, Libiņš, Ingus, divi nezināmie, tēta draugs, Ints, Elvis, Guntis un tad es vēl Zaķeni izdancināju! Galdā cēlu Absolut Kurrant, ko man mamma negribīgi nopirka. Un ak jā, viņa taču sēdēja pie blakus galda un skatījās kā brutāli pielieku seju, bet nu yolo! Jā. Un tad mēs sākām vienā brīdī dzert. Kā sacīt jāsaka, līdz vienam brīdim. ;D Līdz vienam brīdim, kad es vairs sapratu tikai un vienīgi to, ka vienradži. Eliass vispār bija kādas 15 stundas kaut kur pazudis, pēdējais, ko visi zināj, bij, ka viņš gāj uz dālderiem pēc telefona. Domāju, mošk nomiris pa ceļam, bet vēlāk jau uzradās, nesaprazdams ne rītu, ne vakaru. Tā nu es, Zaķlaur un Vulkanlaur pa trijām viņu dancinājām un tāpat smagi gāja ar noturēšanu. Man mamm tik sēdēj malā un smējās, jo yolo. Beidzām dancināt, vedām no zāles ārā, Lauras izdomāja beigt stutēt un tā nu Eliass krita un es viņam līdzi. Tad tāds hahahahaha es nokritu. Es vēl vienā brīdī pa trepēm arī nokritu. Un es arī Sanijai kritu virsū, jo man apnika stāvēt. Un mēs tak ar Annu iedzērām par to, ka neesam puiši! Jo puišiem vienmēr jākaujas. Stulbi. Mums gan forši. ;]] Vispār kruta balle. Izdejojos taka nenormālā, kritu taka nenormālā, tad vēl ar Intu runājos taka nenormālā un teic, ka viņš lohs, ka aizgāj no skolas un nedzīvo vairs Vilgālē un tā. Bet ko ta, ko ta, man jau patikās tā balle, sagaidīj pilnīg beigas, tad vēl bezsakarā Jānis Kaltnieks piesēdās pie klavierēm un kād stundu jau pēc balles beigām vēl spēlēja viņas līdz visus dzina ārā. Man par to prieks, man jau izbesīja tās klavieres. Un jā. Tad nu es vilkos līdz dzīvoklim pa taisnāko ceļu. Eju, eju, trakie dubļi, eju, jūtu, ka plik kāj iet pa dubļiem un kurp kaut kur dubļos. Smukas kurpes tagad. :) Šodien gan dikti grūti. Asariņa.

piektdiena, 2012. gada 16. novembris

nu kā

tom and jerry: the movie. tā bija mana mīļākā bērnības multene. skatījos viņu caurām dienām, katru dienu. 

es to neatceros. es neatceros kā būtu šo multeni caurām dienām skatījusies, neatceros, ka tā būtu bijusi mana mīļākā multene. to visu man mamma tikai stāsta, bet es to neatceros. un tad nebija tik sen, ka es to varētu neatcerēties, es nebiju TIK maziņa, lai neatcerētos. es to nesaprotu, sajūta itkā vesels dzīves posms būtu no manis izrauts. šī multene ir no manis izrauta. es viņu skatos un neko neatceros. skatos pirmo reizi pēc šī ilgā laika - pilnīgi nekā. skatos otro, trešo reizi - oo, atceros miglaini, ka esmu šādu epizodi redzējusi. skatos ceturto reizi un vēl kaut kas ataust atmiņā. bet viss kopā neatgriežas. tas ir bēdīgi. es nezinu kāpēc, bet tas mani ļoti nomāc. es mēģinu saprast kāpēc es neatceros, bet es nesaprotu. to sajūtu nevar izstāstīt.

ceturtdiena, 2012. gada 15. novembris

pirmdiena, 2012. gada 5. novembris

uķi

Tā dzīvoju mēnešiem. Laidu akmentiņus caur pirkstiem: neviens neiemirdzas. Situ ar āmuru pa pirkstiem: neviens nesāp. Un tad tu parādījies!

Zinies, lai arī īstenībā iet traki, iet skaisti. Tādu skaistumu man dzīvē vairs nepieredzēt. Tādu vienkāršību! Lai arī vajadzētu atmest ar roku, jo, kā saka - you can't put flowers in an asshole and call it a vase - es laikam tomēr pacentīšos. Ak tu mans mīļmincis!

sestdiena, 2012. gada 3. novembris

I can be your china doll

Memories of them were the only things that sustained me, and my only real happy times.

Nebiju gaidījusi, ka viss izvērtīsies šādi. Par beigām tās vēl nesaukšu, jo, piedod, bet tās vēl beigas nav. Vienkārši ir tiešām sāpīgi, ka es pret cilvēkiem izturos labi un domāju tik tiešām visu to labāko, kad tajā pašā laikā par mani var pateikt ''man viņa besī''. Nu, vecīt. Un joprojām es turpināšu cerēt un tā tālāk. Es prom tik viegli nedošos. Un pret mani tā neizutrēsies. Esmu, kā sacīt jāsaka, nelaimīga savā lielajā laimē. Un tomēr, es tiešām nekad mūžā neesmu jutusies laimīgāka, es nekad mūžā neesmu tā mīlējusi.