svētdiena, 2012. gada 30. septembris

dzīvo vienreiz vilgālē

ar mammu braucam mājās no pilsētas. pēkšņi man prātā iešaujas normāla YOLO ideja izkāpt ārā vilgālē. itkā jau nekas, tikai ne ar vienu neko nebiju ne runājusi, ne vispār, jā. tīri vienalga, izkāpju vilgālē. baigi auksts. eju meklēt, kur kāda dzīvība. sāku ar estrādi - nav neviens. turpinu ar sporta laukumu - nav neviens. tad man superīg izdevās sazvanīt eliasu un vai tu rekā viņi ir garāžās un dzer, ko ta citu. oks, eju uz garāžām. karoč balle. piedzeros no ne sava alkohola, jo man jau tāds nebija, hehehehehe. bet es tiešām piedzeros. tik jauki sadzirdēt džastinu timberleiku tad, kad ir manāms reibums. tad uzruk tā foooooooorši, haha. jā, karoč eliass un rūdis galīg aizmiguš taka nenormālie, es ar andr un mārtiņ nav aizmiguš un dzer taka normāl. kaut ko jā, ārā nenormālais pērkons sākās, mārtiņš kaut ko pieceļās un aiziet prom un atpakaļ neatnāk, es kaut kā nezinu kā pamodinu rūdi, notiek kaut kas nezinu kas, saprotu, ka man slikti, tad kādas divas stundas miru nost no tā, ka nenormāl sūdīg, bet man pārgāj un nenormāl zaibis. piebrauc inguss, kurš izrādās ir mans radinieks. ooooook, iekāpjam mašīnā, kaut kur nezin kur braucam. visi izdomā, ka vajadzētu kādus pāris aliņus paņemt. nu kā ta, piebrauc pie kaut kādas mājas, kur var alu dabūt un iznāk ārā ar kasti, kurā 24 ali, nu tā tīr simbolisk iedzers, kā sacīt jāsaka. tā nu viņi tur dzer, nenormālie, es normāl aizmiegu un jā. mājās atlīd kādos puspiecos, piecos, nezin. vilgāl, YOLO.

svētdiena, 2012. gada 23. septembris

tā tagad būs?

Nesaukšu sevi gluži tur par zabadaka senjoru, jo pati apmeklēju to tikai otro gadu, bet pareizi jau ir, kā Auce teica - mēs, protams, arī mēdzam tur piedzerties, bet nu nejau tādā līmenī. Sabiedrība tur mainījusies pamatīgi. Sēžot tur savos sešpadsmit, jūtos kā liela sieviete, jo nesaprotu, kur vispār palikušas kaut kādas vērtības un pieklājība. Pat kritiskajiem zupēdājiem te vairs nebūtu, ko teikt. Zabadaks nav tā vieta, kur aiziet, lai ar visiem un visām noņemtos vai runātu vai huj zin ''jokotu'' par vagīnām. Gribējās vienkārši pateikt IZAUDZ.

otrdiena, 2012. gada 18. septembris

atliek nosargāt

vispār jau forši. foršas tās pāris pēdējās nedēļas nogales. jā, nogales. daudz esmu bijusi vilgālē. vilgāle jau arī vispār ir forša, bet viņa ir jāizprot, lai to redzētu. daudz esmu lietojusi alkoholu. tas vispār arī forši. šņabi dzeru ar jaunu dedzību acīs. ja kādreiz bija mm šņabis vodka face un nekas, tad tagad ir mm šņabis pālis jautri je. talsos arī biju. sākumā bišk gaļaks, bet nu vakarā jau bija ballīte, zin ko. bijām ķirsī, haha. baigais klubs, es teikšu. un pilnīg negaidīti satiku Ingu un jā, vispār interesanti. žēl tikai, ka mums ar Eliasu vesels nullseptiņ izšķīda. īpaš nepārdzīvojām. tāpat vaina tika uz Krišiņ novelta. nabag Verners un Pēcs jau nesās pakaļ uzdzeramajam kaut kur nezin kur, te viņiem zvan, ka nav jēg. trolololo. bet tas jau nekas. vēlāk uzrādās vēl kāds viens vai pieci nullseptiņi. nākamā diena gan nu tāds gaļaks. sēdējām, nē, pareizāk gulējām pie Verner un skatījāmies filmas. es nezin vai es kādreiz biju noskatījusies četras filmas pēc kārtas. nu labi, es pie otrās filmas (never back down) aizmigu, bet es viņas beigās, tad, kad smukais, kas bija krēslā, norāva kreklu, pamodos. ;D tā vieta mani tajā filmā interesēja visvairāk. tad jau brauc uz Laidz, tad galīg aizmig un tad posās uz Rīg. vairs tik drīz tur neposīšos, bet man vienalga. man ir labi, kā ir.

pirmdiena, 2012. gada 17. septembris

kā ir, tā ir



Run fast for your mother, run fast for your father
Run for your children, for your sisters and brothers
Leave all your love and your longing behind
You can't carry it with you if you want to survive



visi tagad domās - viņa nobijās. nē. es nebiju laimīga. nav jau tā, ka bija TIK briesmīgi, bet zini, nav forši skaitīt dienas līdz piektdienai, mesties pēc savām mantām un tādā pašā ātrumā mesties uz autobusu. ka tik nenokavē, ka tik nav jāpaliek šeit!!! un tad, kad tu esi mājās. ahhh... draudziņi, mājiņas... un, protams, alkohols. viss kā rozā sapnītī, kā rozā mākonītī. un tad nāk svētdiena. tu atkal kravājies, tavas divas laimīgās dienas beidzās, atkal var sākties piecu dienu atskaite līdz atkal varēsi bēgt uz savu rozā mākonīti. man tas neder. man neder šī piecu dienu atskaite un divu dienu laime. man gribas būt laimīgai visu laiku. skan jau baigi. haha, bet jā - primadonna girl, all i ever wanted was the world. 
es nepadevos, nē. es augsti paceltu galvu nākšu atpakaļ.

svētdiena, 2012. gada 9. septembris

i came to win, to fly

vienmēr jau kādam dikti nepatiks tas, ko es daru, ar ko es daru, kāpēc es daru. vienmēr sekos kaut kādi pārmetumi, bet es neiešu sēdēt malā, lai citiem no tā būtu mazdrusciņ labāk. mēs katrs pats izcīnam sev laimīti un vietiņu pasaulē. es jau nekur nesaku, ka šī ir tā mana vietiņa pasaulē, bet ceļš un laiks iet uz priekšu, arī es eju uz priekšu, es tiecos pēc savas laimītes. šobrīd man ir labi. un labi būs arī tev, ja beigsi čīkstēt un pīkstēt. sāc taču dzīvot!