pirmdiena, 2013. gada 22. jūlijs

dzīres un dvēseles

sākotnēji bija grūti izdomāt, kā dzīres spēšu priecāties un baudīt, bet galu galā tieši dejošana palīdzēja aizmirsties. dzīres? burvīgas. nezinu, lepoties vai nē, bet katru dzīru dienu attapos būdama pilnīgā diņķītī. mani, personīgi, tas iepriecināja, tas novedināja domas no dzīves heitošanas, kaut gan jau tā pat sanāca. tā jau ir ar mums, meitenēm, mēs uzzīmējam savas sejas kā bildes, cenzdamās izskatīties burvīgas kā princeses, lai pievērstu uzmanību tiem, kuriem būs pavisam pie kājas un vienalga. ceturtdienas vakarā jeb naktī jeb rītā, ejot mājās, Aucei nācās klausīties manu drunkness sirdssāpi, un to, kā visu ceļu līdz mājām dziedāju bēdīgas mīlas dziesmas. a ko, man sāpēja sirsniņa. no dzīru dienas pasākumiem redzēju diezgan pamaz, vairāk vai mazāk - necik. bijām pārāk lēnas, lai ātri sapucētos. atkal jau tiem, kam vienalga. 

piektdienas balle, Auce un Anija izdomājušas spēlēt samīļošanas spēli AKA kura samīļos visvairāk čaļus. es izdomāju nostāties Auces pusē, skrienam 100 metru rādiusā ap klondaiku un medījam čaļus, kuri ir ar mieru apskauties. Anija un Auce pamana Kuldīgas reperi ar draugiem, abas metas apskauties, es, kā jau Auces asistente, visiem spēkiem cenšos apturēt Aniju, liekot roku priekšā viņas kaklam. nolējos ar sidru un dzirdēju pāris negatīvus komentārus, tādus kā sviests. sviests tev uz sejas. i'm mad. PISSED. piedod, beidzu heitot. ha, Auce pieiet pie viena čaļa, izstāsta spēles noteikumus, uz ko viņš atbild, ka viņam ir draudzene. jā, mincīt, labs joks #KuceKasSabojājaManuDzīvi // atkal heitoju

sestdienas balle, Nikolajs Puzikovs reāli ir karsts, viņš ir kā meteorīts, viņš SPRIDZINA. normāl nokliedzos pie mazās, kuru mīl dievs, veselas divas reizes, atkārtojums tika pieprasīts, zin. tad vēl dārgais radinieks Ausmanis totāli nobiedēja, kad dejoju pie ''tu esi karsta'' un no aizmugures apķēra mani. domāju jau, ka kaut kāds weirdo, haha. Dzintars, starpcitu, arī tā izdarīja, bet tas bija klondaikā. kaut kāds brāļu kods, laikam. esmu priecīga, esmu diņķītī, ar Annu dodamies uz stenderi, vēl diezgan priecīgi un dejodama pasveicinu siržu lauzēju, jo izdomāju, ka nav, ko heitot. stendera ielas dejās pašāvu vaļā, sidra saturs vairāk nonāca uz manis, nekā manī, it's not baaaaad. kārtīgi nobliežot stenderī, kustam atpakaļ uz klondaiku. Anna pamana siržu lauzēju, darām ko? stāvam un skatamies kā minkas laizās, totāli noheitoju, totāli nikna iebrāžos arodskolas sētā čurāt un tā. savu bēdu pārdzīvoju, nopērkot vēl vienu sidru. atkal kaut kā nonākam stenderī, atkal dodamies uz klondaiku, minkas nāk pretī sadevušies rokās, un mans minka, laikam domādams, ka esmu blast in a glass un walking holiday, kurai sāp nekas, ar savu brīvo roku vēlas uzsist man pieci, uz ko es ļoti nikni noreaģēju, veltot niknu skatienu. fuck you, piss on you. ne kauna, ne goda vairs cilvēkiem! 

Juris viens pats bez mājas atslēgas raud pie sekcijas durvīm, tāpēc mums ar Auci nākas pamest pēdējo svētku balli, lai viņu glābtu. dodoties pie Jura, pa ceļam visu laiku centāmies panākt nākotni, kam es esmu tikai pagātne, tāpēc par mani nerunāsim. paldies, arī ja sapratāt tieši neko!


sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

ya yo

es varu iedomāties sevi šeit,
un vai tā vispār var būt?
vai var būt, ka šeit ir labāk, nekā tur?
ka kaut kur, jebkur ir labāk, nekā tur?

tur, kur nolaidušies ciema ļaudis
tur, kur alkohols un cigaretes visslielākais baudījums
tur, kur starp visu slikto, tu biji mans vislielākais ieguvums
-----
es varu iedomāties sevi šeit,
ja ļausi man iedzīvoties un iemīlēties

lūdzu, iedomājies mani šeit, kur nav ne uz pusi tā pat, kā tur,
bet ir. es jūtu - ir