aiz loga jau sakrēslojis, bet kaut kas uz turieni pasauca. nav skaidri saprotams, vai tas bija Runča zvans vai vienkārši interese dīdīja. tik ļoti gribējās zināt, kā tur ciemā tagad ir.
viņa izkāpa no mašīnas, atvadījās no tēta, teica, ka dos ziņu, kad vajadzēs atbraukt pakaļ, un starp ciemata trīsstāvīgajām daudzdzīvokļu mājām devās pretī Runcim.
- nu, ko mēs darīsim?
- es jau nezinu, es jau pie tevis atbraucu
- haha, nu tu jau zini, ka šeit nekad nav, ko darīt!
jā. taisnība. nekad tā īsti nav bijis te, ko darīt. ja nu vienīgi zaļumballēs - tad var dejot, priecāties un piedzerties ar draugiem. ikdienā? vienkārši piedzerties. arī tagad viņi attapās estrādes tumsā, sēdēdami pie šampanieša pudeles, jo nekā cita, kā vienīgi dzert, šādā vietā nav darāms. tagad šeit pat nav neviena, ko mīlēt.
šampanieša pudele iztukšota gulēja estrādē, tika aizdedzināts kārtējais bezdarbības smēķis un vējš arī cēlās arvien lielāks.
- neviena tā īsti te vairs nav, ne?
- jā, kaut kā tā, visi kaut kur mācās vai aizbraukuši uz ārzemēm. galīgi nav, ko darīt.
- un viņš? mans mīļais viņš?
- dzīvo pie draudzenes pilsētā
sirds noasiņoja, bet viņa turpināja rādīt mierīgu sejas izteiksmi. mammu, atbrauksi pakaļ? te vairs nav, ko darīt.
