tur, kur reiz bija tik skaisti

aiz loga jau sakrēslojis, bet kaut kas uz turieni pasauca. nav skaidri saprotams, vai tas bija Runča zvans vai vienkārši interese dīdīja. tik ļoti gribējās zināt, kā tur ciemā tagad ir.

viņa izkāpa no mašīnas, atvadījās no tēta, teica, ka dos ziņu, kad vajadzēs atbraukt pakaļ, un starp ciemata trīsstāvīgajām daudzdzīvokļu mājām devās pretī Runcim. 

- nu, ko mēs darīsim?

- es jau nezinu, es jau pie tevis atbraucu

- haha, nu tu jau zini, ka šeit nekad nav, ko darīt!

jā. taisnība. nekad tā īsti nav bijis te, ko darīt. ja nu vienīgi zaļumballēs - tad var dejot, priecāties un piedzerties ar draugiem. ikdienā? vienkārši piedzerties. arī tagad viņi attapās estrādes tumsā, sēdēdami pie šampanieša pudeles, jo nekā cita, kā vienīgi dzert, šādā vietā nav darāms. tagad šeit pat nav neviena, ko mīlēt.

šampanieša pudele iztukšota gulēja estrādē, tika aizdedzināts kārtējais bezdarbības smēķis un vējš arī cēlās arvien lielāks.

- neviena tā īsti te vairs nav, ne?

- jā, kaut kā tā, visi kaut kur mācās vai aizbraukuši uz ārzemēm. galīgi nav, ko darīt.

- un viņš? mans mīļais viņš?

- dzīvo pie draudzenes pilsētā

sirds noasiņoja, bet viņa turpināja rādīt mierīgu sejas izteiksmi. mammu, atbrauksi pakaļ? te vairs nav, ko darīt.

paliec, vēl neaizej

“You tried to change didn’t you?
closed your mouth more
tried to be softer
prettier
less volatile, less awake
but even when sleeping you could feel
him travelling away from you in his dreams
so what did you want to do, love
split his head open?
you can’t make homes out of human beings
someone should have already told you that
and if he wants to leave
then let him leave
you are terrifying
and strange and beautiful
something not everyone knows how to love.”

šajā vasarā uzziedēja

Šajā vasarā uzziedēja
meitenes - jasmīnes,
valši nāca no vēja,
no zaļumballēm un Vīnes.

Mēs gājām barā
ar svaigām jāņrozītēm,
viņas bija sapņainas novakarā,
sapņainas no rītiem.

Tad lēca saule.
Naktis īsas un stipras bija.
Man gulēja uz pleca
tumšsarkana peonija.

Lilijas gāja baznīcā
pie Dieva, bez bērniem, bez vīra,
pār viņām dunēja, dīca,
ērģeļu elpa tīra.

Naktsvijoles rāvām mēs,
un viņas ļāvās.
Viss vienās meitenēs -
birzīs un pļavās.

Tā bija vasara,
pilna silta vēja,
pat skumja asara
tovasar uzziedēja.

Meitenes visur plauka,
vasara gāja.
Neviens uz ziedoša lauka
mūs nesargāja.

- Imants Ziedonis

salabo mani

viņa sēdēja un saprata tikai vienu lietu, vienu skumju, bet patiesu lietu: ''es meklēju drošību citos cilvēkos. es meklēju drošību stipros un mīļos plecos. šobrīd es esmu apmēram atradusi drošību, tāpēc man ir apmēram labi. es nemanu, kas notiek apkārt, kamēr man ir viņš. es nejūtu laiku, es nedzirdu cilvēkus, es nedzirdu pati savas domas. viņš ir mana vasara, vienalga kāds gadalaiks aiz loga.''

kaut viņa spētu sevi mīlēt tā, lai viņai ar to pietiktu

kaut kā tā

- Apstājies! Apstājies šeit!

viņa apstājās, viņš viņu pievilka pie sevis, norādīja uz skaisto mēnesi debesīs, kas, būdams miljoniem zvaigžņu ielenkumā, bija vienīgais, ko šajā pēdējās vasaras nakts melnumā vēl varēja ieraudzīt. viņa skatījās uz mēnesi, un viņš viņu no aizmugures apķēris turēja ap vidukli, it kā baidīdamies, ka citādi viņa salūztu uz pusēm. tā viņi minūti vai divas pastāvēja un pavēroja mēnesi, tad meitene viņam apkrita ap kaklu, samīļoja, samīļoja un iedeva buču. kaut ko tik skaistu un burvīgu viņa nebija gaidījusi. 

pastāsti man stāstu par to, cik ļoti mēness mīlēja sauli. par to, kā viņš katru nakti nomira, lai ļautu viņai elpot.

taureņu uzbrukums vēderam

paostījis sarkanā marlboro tukšo cigarešu paciņu, kas jau nedēļām glabājās viņas somā, viņš teica - smaržo pēc tevis. un tad seja un domas viņai it kā sastinga, svaidoties no ''ārprāts, viņš zina, kā es smaržoju'' uz nesaprašanu, kāpēc šī beidzot draudzīgā saruna jāpārvērš par pāris sekunžu neveiklu klusuma brīdi. jā, tas bija neveikli, savā ziņā patīkami, bet tomēr neveikli, un neveiklums nekad nevar būt līdz galam īsti pozitīvs. bet nu šie divi jau laikam spēj pārciest visu, reiz būdami pilnīgi svešinieki, pēc tam reibuma mīlnieki, tādejādi iekāpjot tā saucamajā draudzības zonā, kuru totāli nočakarēju divu nedēļu garā loveru būšana. nu ir atgriezušies pie sākotnējās draudzības, tikai bez rokām, un tā pat labāk, jo reizēm viens vārds vai pieskāriens spēj uzplēst gadiem neuzplēstu sāpi. 

tā viņa sēdēja bmw aizmugurējā sēdeklī, starp viņiem. amizanti. nekas jau nav it kā pretī, mincītis, kaķēns, viņa vēl nezina, kā viņai vairāk labpatīk viņu devēt - ir vienkārši burvīgs. nedaudz tikai traucē pie otra sāna sēdošā jau daudz aprakstītā viņa smaržojošā dvēsele. var jau būt, ka tās ir skaistas smaržas vai dušas želeja, bet, viņasprāt, tā ir viņa dvēsele. tā skan jaukāk. jebkurā gadījumā, šīm atmiņām labāk uzbērt trīs saujas smilšu, jo viņa nevēlas aizskart vai sāpināt kaķēnu. iespējams, jau atkal viņa pārāk daudz domā par citu jūtām un sajūtām, aizmirstot atkal atstāt nelielu rūmi rūpēm par savu emocionālo stabilitāti, bet ko jūs, citādāk jau tā nebūtu viņa! un kaķēns ir burvīgs, kaķēns viņas kuņģī ir iedzinis vājprātīgi tramīgus tauriņus, ik pa laikam sejā izraisot nelielu smaidu. uci puci

ya yo

es varu iedomāties sevi šeit,
un vai tā vispār var būt?
vai var būt, ka šeit ir labāk, nekā tur?
ka kaut kur, jebkur ir labāk, nekā tur?

tur, kur nolaidušies ciema ļaudis
tur, kur alkohols un cigaretes visslielākais baudījums
tur, kur starp visu slikto, tu biji mans vislielākais ieguvums
-----
es varu iedomāties sevi šeit,
ja ļausi man iedzīvoties un iemīlēties

lūdzu, iedomājies mani šeit, kur nav ne uz pusi tā pat, kā tur,
bet ir. es jūtu - ir

nepielūdzamā sieva ar izkapti

atceros, kā viņus apbrīnoju, krusttēvu un krustmāti. kādi viņi bija traki! no krusttēva nedaudz bijos, viņš bija tāds galīgi traks. ar gariem, melniem matiem, ādas jaku un moci. un krustmāte. krustmāte iemīlējusies viņā līdz ausīm, arī gariem, tumšiem matiem, ieleca ādas šortos un krusttēvam uz moča virsū. es biju viņu luīze. vienmēr bija prieks krustvecākus satikt. vēl skatos mammas jaunības bildes, kur abas ar krustmāti liepājā mācās. kā abas satika tēti un krusttēvu, kā viņi visi četri jauni un priecīgi kopā ballējās, kopā jāņus svinēja, kopā visi par mani priecājās un pēc diviem gadiem jau par kristeru, jebšu kā viņi mēdz teikt - kiki. 

šausmīgi bēdīgi, ka nebiju viņus tik ilgi satikusi. 2005.gads... tas taču ir sen? es jau saprotu, ģimenes problēmas, paši strīdas, naids un mīlestība vienlīdz liels, līdz beidzot izšķīrās. katram sava dzīve. kikis un mārtiņš arī izauguši, braukā motokrosos, itkā laimīgi viss, un vēl domāju, nu jāuzraksta krusttēvam, es taču viņus mīlu, viņi mani tāpat. jā. tā tas viss tika novilkts līdz pēdējam. līdz tam, kad nacās satikties krustmātes bērēs. briesmīgs tukšums dvēselē.

caked up

''Pielimēti nagi ....pieliktie mati..... uz lūpam maksligais smaids b ** ch.... tu esi pārliecināta ka neesi ražota Ķīnā?''

jā, es esmu pārliecināta, ka es neesmu ražota ķīna, gluži tāpat kā visas citas meitenes, kas izvēlas sevi uztjuunēt ar nedaudz vairāk kosmētiku, nedaudz neīstiem matiem, nedaudz neīstiem nagiem un skropstām. nopietni, jums nav POHUJ? jums nav pohuj, ka meitenei ir neīsts iedegums un uz augšu sakasīti mati ar dažām liekām matu šķipsnām? ja tādejādi viņa jūtas par sevi pārliecināta, tad lai tā būtu !!!! aaaaaa !!!! 

thank you, come again

Only seventeen, but she walks the streets so mean

Baby's all dressed up with nowhere to go
That's the little story of the girl you know
Relying on the kindness of strangers
Tying cherry knots, smiling, doing party favors
Put your red dress on, put your lipstick on
Sing your song, song, now the camera's on
And you're alive again

ou

pēc sirdij siltākās vasaras atnākusi visaukstākā ziema. nekad neesmu redzējusi tik aukstu ziemu. kā jūs visi man pietrūkstat. kā tu man pietrūksti un kā tu man pietrūksti. kad ieraugu, gribas pieskriet un samīļot, un nekad vairs nelaist vaļā. bet tad tu novērsies.

go figure

I chase your love around a figure 8,

I need you more than I can take,

Your promise forever and a day,

And then you take it all away.

atveru actiņas, redzu, Ebis. mīļš. ievelku plaušās ciema saules apspīdētās istabas gaisu. piepildās plaušas ar saldu prieku, piepildās ar mīļu tevi. ''-Tev rozā strīpiņas gultasveļai, oww, cik forši! - Oww, taka mazai princesītei!'' smiekli un buča. ''-Mammu, lūdzu, nebrauc vēl pakaļ, brauc ap septiņiem!'' septiņi. ienāku pa durvīm. mana māja, mana istaba. nav nekādas puķītes. Ebi, Ebi. ''-Brauc atpakaļ, mēs tev aizbrauksim pakaļ! - Mamma neļaus... - Ļaus!'' gaidu, tumsa un pastkastītes. brauc. piebrauc. iesēžos. mīļa roka man apkārt, pa radio skan Krievijas labākie hiti un mašīnas, nemācēšu teikt kādas markas, traucas uz priekšu. tur. tur, kur bija vislabāk. un atkal. actiņas vaļā un mīļš Ebis. šodien gan nevarēs līdz septiņiem. nevarēs arī atpakaļ. rozā mākonīšu brīvdienas beigušās. 

vēlos tevi vēlreiz tā ieelpot. ak tu mans mazais sirsniņa! 

Breath your smoke into my lungs,

In the back of a car with you I stare into the sun,

Still not too old to die young,

But lovers hold on to everything,

But lover hold on to anything.

nu jūs jau zin

nekad neesmu sapratusi kā cilvēki var tik ārprātīgi nosodīt citus cilvēkus. ''man viņa nepatīk, fuj, iedomīga'' ''ko tā vispār, sīkā mauka'' un tamlīdzīgi. nu bet ēēē kerekē nesaprotu. vairāk vai mazāk esmu tā žēlsirdīgā samariete, kas mēģina situācijās sameklēt kompromisu. jā, tu vari vēl kaut ko teikt par kādu, ja tu viņu pazīsti, ja viņš tev ir kaut ko nodarījis vai traucē dzīvot, bet ja jūs kopā aizejat uzpīpēt un var pateikt ''ārprāts, man viņa šausssmīgi nepatīk!'' nu da laaabi. tev ir draugi, tev ir paziņas. nu neliec virsū! viņa ir iedomīga? kā? ko viņa tev dara? nu neko tač, tad nesaki neko. viņa ir mauka? kāpēc? jo viņa nolaidusi vai nošeptējusies ar pāris puišiem? nu bet lai jau, kas tev traucē? lai meitene dara, ko grib, kamēr vien viņa ir brīva un nepaliek stāvoklī. nu tas tāc mans viedoklīc, ienāca prātā sēžot un darot neko kā pāris pēdējās dienas, khe.

mana meksika

šāda rakstura kaislības manu dzīvi laikam nekad nepametīs, tas jau kļūst nogurdinoši, vispār nezinu kā meklēt un atrast vārdus vai veidus, ar kuriem cīnīties. vai nu apgāžas teiciens par to, ka cilvēki nemainas, vai arī es tevi pirms tam vispār nepazinu. un skaitījos vēl mīlam. muļķības! tagad jau visu var sagaidīt, ziniet ko.

un tu? kas te vispār notiek? viņa melo, ka viņai vienalga jeb, viņas vārdiem, pohuj. nē, princesīt, tam nu es tik viegli nenoticēšu. paši neviens nezin, ko grib. bet ko tad es, mana bilde par tavējo mazāk vērta, kaut skaities atstāta aizmugurē. ha. nu jā, nekad jau netiksi atstāta. es jau arī viņu, nu viņu, ziniet... neatstāšu pavisam. tikai aprakšu, kur viņš bija visskaistākais. astotajā jūlijā. vasara mūsu pilsētā. mans pirmais vīrs, manas pirmās kāzas. mana mīlestība tik stipra, lai pietiktu mums abiem un mūsu skaistajiem bērniem, kamēr tavās gaiši zilajās acīs tikai aukstums un iekāre vien. jā, iekāre. sava veida mīlestība. fiziska. kaut vai! labākais un sliktākais reizē. tas par tevi. ak, taču nesatraucies! mīlēju un mīlēšu tevi pa sapņiem, mūsu īstenībā, bez tevis mūžīgi mūžos. un tā pat labāk. tāpat jau nebūtu sanācis, vai ne? tu jau pats zini vislabāk.

pietiks. 

divu nedēļu atpūtiņa kalnos ar labākajiem draudziņiem, ooo tas tik būtu tieši laikā! mazais mūža mērķītis, gan jau mēs savāksimies tā, vai ne? vakaros ar karstu šokolādi vai vīnu, kas nu kuram vairāk iet pie sirds. un tad mēs priecāsimies par dzīvi, priecāsimies par sevi un ar sevi. un viens ar otru. izsmiesimies un izbučosimies no sirds. un kamīnā uguntiņa tikai maigi sprakšķēs. 

glauni sataisos

tik neizsakāma vēlme pēc kaut kā man sen nav bijusi !!! bet, cilvēki, atzīsim - nav nekā lieliskākā. un žēl tos, kas nav to pieredzējuši. visapkārt smaržo vasara, pa trepītēm uz leju skaistais ezers, pilns ar priecīgiem cilvēkiem, protams, neiztikt bez jautrībām ar apreibinošajiem dzērieniem un smēķiem, bet tas viss taču pieder pie lietas. dejošana pie šlāgeriem, uuu wiii !!! šajā vasarā nevienu pašu neizlaidīšu, vismaz savā ciemā nē! vēlos vakaroooos ar tevi padejošuuu, līdz pat rīta stundai kamēr nenoguršu. : )) dodiet man Vilgāles zaļumballi!

mežā

Te ir tā vieta, mans mīļais, kur apraksim tos -
Mirušos sapņus glabāsim uguns kapā,
Te, šajā mežā, liesmu lāpas drīz uzdzirksteļos,
Kopā ar vītušiem ziediem un sarkanām lapām

Atvilksim elpu - smags ir mirušu sapņu slogs,
Tālāk nav spēka, mans mīļais, nav spēka nest,
Pelnus kaisīsim vējā, lai vakars tos zog,
Atvilksim elpu pirms ēnas nāk saulrietu dzēst.

Jo mums jāceļas drīz, ak mans mīļais, laiks tālāk klīst,
Dzīves lielajā karā un ķīviņos ceļš, kas mums ejams,
Bet tos sapņus, kas palikuši, tos - paņemsim līdz,
Dzīves skumjas un ciešanas pārvēršot dzejā.

all you need is love

ir, protams, ļoti labi, ka cilvēki izsaka viedokļus, bet ja viedoklis otram varbūt sāpīgs un pat aizskarošs, runājot tieši par sirdslietām, man ir tikai viens sakāmais - aizveries. tu neko nesaproti! kā tu vari otram kaut ko pārmest vai spriest, vai komentēt, vai tiesāt un nosodīt? tu tur biji? tu nebiji! tu nekad nejutīsi to, ko tajā brīdī vai laika sprīdī tas cilvēks juta vai jūt joprojām, viss, ko tu zini ir tikai tas, ko esi padzirdējis vai redzējis, bet tu nekad mūžā neesi jutis un nejutīsi to, ko savā sirdī jūt cilvēks, kuru tagad nosodi vai tiesā, vai pilnīgi vienalga. man nevajag, lai jūs mani izprastu, bet tad vismaz paklusējat, ja nezinat.

and after all, you're my wonderwall

kaislības

tik daudz jaunu notikumu un pavērsienu, tik daudz ātri viss notiek, tik, tieši tik, ka man paliek bail. kur paliksi tu? nu kur es nolikšu tevi? tā mēs tagad beigsimies? šīs ir mūsu beigas? bet varbūt es mūs tikai izdomāju un tādu mūsu nekad nav bijis. nezinu. tiešām nezinu kā tev. man bija. un būs vienmēr, uz mūžu mūžiem tu būsi mans mazais mīļmincis, tikai tu vienīgais, tikai tevi tā var mīlēt! var taču? es tagad laikam esmu tas kaķēns, kurš atsakās no jūrasskolas. pamatīgu laiku esmu sevi slīcinājusi, tagad laikam pietiek. atkal nezinu. varbūt viss jaunais nāks kā vēl lielāka slīkšana? bet galvenais taču ir mīlēt pāri lielām un stiprām lietām.