svētdiena, 2013. gada 8. decembris

nav rasa, nav arī asaras

pirmo reizi šī doma ienāca prātā pavisam muļķīgā veidā, kad abi skatījāmies televizoru, taču tad tas likās tik biedējoši un drausmīgi, jo blakus man bija mans draugs, ar kuru mans labākais draugs arī bija labākie draugi. kādu laiciņu no galvas ārā nelīda, bet tad jau kaut kā izdzisa. gluži tāpat kā viss cits, kas apkārt bija, jo nāca tā lielā mūža mīlestība, kad nekas cits vairs svarīgs nebija. labākais draugs kļuva ne jau tikai par labu draugu vien, viņš kļuva par vismīļāko brāli no citas mātes. un kas tikai nav bijis, sākot ar visjautrākajām ballēm un vasarām, beidzot ar strīdiem un asarām, kliegšanu un pasakām. un tad pēkšņi atkal es paskatījos kaut kā citādāk, ne vairs kā uz brāli. varbūt arī tas bija alkohols, kas tā paskatījās. jā, visticamāk. taču tas nedaudz atvēra acis uz kaut ko, kas visu laiku bija tepat. mums pat jāiepazīstas nav, mēs jau visu viens par otru zinām, mēs jau sen viens otru mīlam. un uzvedos es gluži kā skuķe, kurai nupat apritējuši saldie sešpadsmit, taču ļaujiet taču man, jo savos saldajos tādas iespējas man nebija. 

vai ir iespējams iemīlēties brālī? nezinu, kas te būs, nezinu, kā te būs. nav ne mazākās nojausmas, ko tik nerunās, taču nav arī ne mazākās vēlēšanās zināt, jo manī ielūkoties un mani saprast tāpat neviens nekad nespēs. taču šo es zinu - es esmu beidzot patiesi apmierināta ar visu, kas notiek. iespējams tāpēc, ka man vairs tik daudz nerūp, un es nebūvēju savas mājas uz citu cilvēku pleciem. labi vai slikti, laiks rādīs

piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

tur, kur reiz bija tik skaisti

aiz loga jau sakrēslojis, bet kaut kas uz turieni pasauca. nav skaidri saprotams, vai tas bija Runča zvans vai vienkārši interese dīdīja. tik ļoti gribējās zināt, kā tur ciemā tagad ir.
viņa izkāpa no mašīnas, atvadījās no tēta, teica, ka dos ziņu, kad vajadzēs atbraukt pakaļ, un starp ciemata trīsstāvīgajām daudzdzīvokļu mājām devās pretī Runcim. 

- nu, ko mēs darīsim?
- es jau nezinu, es jau pie tevis atbraucu
- haha, nu tu jau zini, ka šeit nekad nav, ko darīt!

jā. taisnība. nekad tā īsti nav bijis te, ko darīt. ja nu vienīgi zaļumballēs - tad var dejot, priecāties un piedzerties ar draugiem. ikdienā? vienkārši piedzerties. arī tagad viņi attapās estrādes tumsā, sēdēdami pie šampanieša pudeles, jo nekā cita, kā vienīgi dzert, šādā vietā nav darāms. tagad šeit pat nav neviena, ko mīlēt.

šampanieša pudele iztukšota gulēja estrādē, tika aizdedzināts kārtējais bezdarbības smēķis un vējš arī cēlās arvien lielāks.

- neviena tā īsti te vairs nav, ne?
- jā, kaut kā tā, visi kaut kur mācās vai aizbraukuši uz ārzemēm. galīgi nav, ko darīt.
- un viņš? mans mīļais viņš?
- dzīvo pie draudzenes pilsētā

sirds noasiņoja, bet viņa turpināja rādīt mierīgu sejas izteiksmi. mammu, atbrauksi pakaļ? te vairs nav, ko darīt.

trešdiena, 2013. gada 16. oktobris

paliec, vēl neaizej

You tried to change didn’t you?
closed your mouth more
tried to be softer
prettier
less volatile, less awake
but even when sleeping you could feel
him travelling away from you in his dreams
so what did you want to do, love
split his head open?
you can’t make homes out of human beings
someone should have already told you that
and if he wants to leave
then let him leave
you are terrifying
and strange and beautiful
something not everyone knows how to love.

svētdiena, 2013. gada 8. septembris

šajā vasarā uzziedēja

Šajā vasarā uzziedēja
meitenes - jasmīnes,
valši nāca no vēja,
no zaļumballēm un Vīnes.

Mēs gājām barā
ar svaigām jāņrozītēm,
viņas bija sapņainas novakarā,
sapņainas no rītiem.

Tad lēca saule.
Naktis īsas un stipras bija.
Man gulēja uz pleca
tumšsarkana peonija.

Lilijas gāja baznīcā
pie Dieva, bez bērniem, bez vīra,
pār viņām dunēja, dīca,
ērģeļu elpa tīra.

Naktsvijoles rāvām mēs,
un viņas ļāvās.
Viss vienās meitenēs -
birzīs un pļavās.

Tā bija vasara,
pilna silta vēja,
pat skumja asara
tovasar uzziedēja.

Meitenes visur plauka,
vasara gāja.
Neviens uz ziedoša lauka
mūs nesargāja.

- Imants Ziedonis

trešdiena, 2013. gada 4. septembris

salabo mani

viņa sēdēja un saprata tikai vienu lietu, vienu skumju, bet patiesu lietu: ''es meklēju drošību citos cilvēkos. es meklēju drošību stipros un mīļos plecos. šobrīd es esmu apmēram atradusi drošību, tāpēc man ir apmēram labi. es nemanu, kas notiek apkārt, kamēr man ir viņš. es nejūtu laiku, es nedzirdu cilvēkus, es nedzirdu pati savas domas. viņš ir mana vasara, vienalga kāds gadalaiks aiz loga.''

kaut viņa spētu sevi mīlēt tā, lai viņai ar to pietiktu

svētdiena, 2013. gada 1. septembris

kaut kā tā

- Apstājies! Apstājies šeit!
viņa apstājās, viņš viņu pievilka pie sevis, norādīja uz skaisto mēnesi debesīs, kas, būdams miljoniem zvaigžņu ielenkumā, bija vienīgais, ko šajā pēdējās vasaras nakts melnumā vēl varēja ieraudzīt. viņa skatījās uz mēnesi, un viņš viņu no aizmugures apķēris turēja ap vidukli, it kā baidīdamies, ka citādi viņa salūztu uz pusēm. tā viņi minūti vai divas pastāvēja un pavēroja mēnesi, tad meitene viņam apkrita ap kaklu, samīļoja, samīļoja un iedeva buču. kaut ko tik skaistu un burvīgu viņa nebija gaidījusi. 

pastāsti man stāstu par to, cik ļoti mēness mīlēja sauli. par to, kā viņš katru nakti nomira, lai ļautu viņai elpot.

trešdiena, 2013. gada 21. augusts

taureņu uzbrukums vēderam

paostījis sarkanā marlboro tukšo cigarešu paciņu, kas jau nedēļām glabājās viņas somā, viņš teica - smaržo pēc tevis. un tad seja un domas viņai it kā sastinga, svaidoties no ''ārprāts, viņš zina, kā es smaržoju'' uz nesaprašanu, kāpēc šī beidzot draudzīgā saruna jāpārvērš par pāris sekunžu neveiklu klusuma brīdi. jā, tas bija neveikli, savā ziņā patīkami, bet tomēr neveikli, un neveiklums nekad nevar būt līdz galam īsti pozitīvs. bet nu šie divi jau laikam spēj pārciest visu, reiz būdami pilnīgi svešinieki, pēc tam reibuma mīlnieki, tādejādi iekāpjot tā saucamajā draudzības zonā, kuru totāli nočakarēju divu nedēļu garā loveru būšana. nu ir atgriezušies pie sākotnējās draudzības, tikai bez rokām, un tā pat labāk, jo reizēm viens vārds vai pieskāriens spēj uzplēst gadiem neuzplēstu sāpi. 

tā viņa sēdēja bmw aizmugurējā sēdeklī, starp viņiem. amizanti. nekas jau nav it kā pretī, mincītis, kaķēns, viņa vēl nezina, kā viņai vairāk labpatīk viņu devēt - ir vienkārši burvīgs. nedaudz tikai traucē pie otra sāna sēdošā jau daudz aprakstītā viņa smaržojošā dvēsele. var jau būt, ka tās ir skaistas smaržas vai dušas želeja, bet, viņasprāt, tā ir viņa dvēsele. tā skan jaukāk. jebkurā gadījumā, šīm atmiņām labāk uzbērt trīs saujas smilšu, jo viņa nevēlas aizskart vai sāpināt kaķēnu. iespējams, jau atkal viņa pārāk daudz domā par citu jūtām un sajūtām, aizmirstot atkal atstāt nelielu rūmi rūpēm par savu emocionālo stabilitāti, bet ko jūs, citādāk jau tā nebūtu viņa! un kaķēns ir burvīgs, kaķēns viņas kuņģī ir iedzinis vājprātīgi tramīgus tauriņus, ik pa laikam sejā izraisot nelielu smaidu. uci puci

pirmdiena, 2013. gada 22. jūlijs

dzīres un dvēseles

sākotnēji bija grūti izdomāt, kā dzīres spēšu priecāties un baudīt, bet galu galā tieši dejošana palīdzēja aizmirsties. dzīres? burvīgas. nezinu, lepoties vai nē, bet katru dzīru dienu attapos būdama pilnīgā diņķītī. mani, personīgi, tas iepriecināja, tas novedināja domas no dzīves heitošanas, kaut gan jau tā pat sanāca. tā jau ir ar mums, meitenēm, mēs uzzīmējam savas sejas kā bildes, cenzdamās izskatīties burvīgas kā princeses, lai pievērstu uzmanību tiem, kuriem būs pavisam pie kājas un vienalga. ceturtdienas vakarā jeb naktī jeb rītā, ejot mājās, Aucei nācās klausīties manu drunkness sirdssāpi, un to, kā visu ceļu līdz mājām dziedāju bēdīgas mīlas dziesmas. a ko, man sāpēja sirsniņa. no dzīru dienas pasākumiem redzēju diezgan pamaz, vairāk vai mazāk - necik. bijām pārāk lēnas, lai ātri sapucētos. atkal jau tiem, kam vienalga. 

piektdienas balle, Auce un Anija izdomājušas spēlēt samīļošanas spēli AKA kura samīļos visvairāk čaļus. es izdomāju nostāties Auces pusē, skrienam 100 metru rādiusā ap klondaiku un medījam čaļus, kuri ir ar mieru apskauties. Anija un Auce pamana Kuldīgas reperi ar draugiem, abas metas apskauties, es, kā jau Auces asistente, visiem spēkiem cenšos apturēt Aniju, liekot roku priekšā viņas kaklam. nolējos ar sidru un dzirdēju pāris negatīvus komentārus, tādus kā sviests. sviests tev uz sejas. i'm mad. PISSED. piedod, beidzu heitot. ha, Auce pieiet pie viena čaļa, izstāsta spēles noteikumus, uz ko viņš atbild, ka viņam ir draudzene. jā, mincīt, labs joks #KuceKasSabojājaManuDzīvi // atkal heitoju

sestdienas balle, Nikolajs Puzikovs reāli ir karsts, viņš ir kā meteorīts, viņš SPRIDZINA. normāl nokliedzos pie mazās, kuru mīl dievs, veselas divas reizes, atkārtojums tika pieprasīts, zin. tad vēl dārgais radinieks Ausmanis totāli nobiedēja, kad dejoju pie ''tu esi karsta'' un no aizmugures apķēra mani. domāju jau, ka kaut kāds weirdo, haha. Dzintars, starpcitu, arī tā izdarīja, bet tas bija klondaikā. kaut kāds brāļu kods, laikam. esmu priecīga, esmu diņķītī, ar Annu dodamies uz stenderi, vēl diezgan priecīgi un dejodama pasveicinu siržu lauzēju, jo izdomāju, ka nav, ko heitot. stendera ielas dejās pašāvu vaļā, sidra saturs vairāk nonāca uz manis, nekā manī, it's not baaaaad. kārtīgi nobliežot stenderī, kustam atpakaļ uz klondaiku. Anna pamana siržu lauzēju, darām ko? stāvam un skatamies kā minkas laizās, totāli noheitoju, totāli nikna iebrāžos arodskolas sētā čurāt un tā. savu bēdu pārdzīvoju, nopērkot vēl vienu sidru. atkal kaut kā nonākam stenderī, atkal dodamies uz klondaiku, minkas nāk pretī sadevušies rokās, un mans minka, laikam domādams, ka esmu blast in a glass un walking holiday, kurai sāp nekas, ar savu brīvo roku vēlas uzsist man pieci, uz ko es ļoti nikni noreaģēju, veltot niknu skatienu. fuck you, piss on you. ne kauna, ne goda vairs cilvēkiem! 

Juris viens pats bez mājas atslēgas raud pie sekcijas durvīm, tāpēc mums ar Auci nākas pamest pēdējo svētku balli, lai viņu glābtu. dodoties pie Jura, pa ceļam visu laiku centāmies panākt nākotni, kam es esmu tikai pagātne, tāpēc par mani nerunāsim. paldies, arī ja sapratāt tieši neko!


sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

ya yo

es varu iedomāties sevi šeit,
un vai tā vispār var būt?
vai var būt, ka šeit ir labāk, nekā tur?
ka kaut kur, jebkur ir labāk, nekā tur?

tur, kur nolaidušies ciema ļaudis
tur, kur alkohols un cigaretes visslielākais baudījums
tur, kur starp visu slikto, tu biji mans vislielākais ieguvums
-----
es varu iedomāties sevi šeit,
ja ļausi man iedzīvoties un iemīlēties

lūdzu, iedomājies mani šeit, kur nav ne uz pusi tā pat, kā tur,
bet ir. es jūtu - ir

ceturtdiena, 2013. gada 13. jūnijs

nepielūdzamā sieva ar izkapti

atceros, kā viņus apbrīnoju, krusttēvu un krustmāti. kādi viņi bija traki! no krusttēva nedaudz bijos, viņš bija tāds galīgi traks. ar gariem, melniem matiem, ādas jaku un moci. un krustmāte. krustmāte iemīlējusies viņā līdz ausīm, arī gariem, tumšiem matiem, ieleca ādas šortos un krusttēvam uz moča virsū. es biju viņu luīze. vienmēr bija prieks krustvecākus satikt. vēl skatos mammas jaunības bildes, kur abas ar krustmāti liepājā mācās. kā abas satika tēti un krusttēvu, kā viņi visi četri jauni un priecīgi kopā ballējās, kopā jāņus svinēja, kopā visi par mani priecājās un pēc diviem gadiem jau par kristeru, jebšu kā viņi mēdz teikt - kiki. 

šausmīgi bēdīgi, ka nebiju viņus tik ilgi satikusi. 2005.gads... tas taču ir sen? es jau saprotu, ģimenes problēmas, paši strīdas, naids un mīlestība vienlīdz liels, līdz beidzot izšķīrās. katram sava dzīve. kikis un mārtiņš arī izauguši, braukā motokrosos, itkā laimīgi viss, un vēl domāju, nu jāuzraksta krusttēvam, es taču viņus mīlu, viņi mani tāpat. jā. tā tas viss tika novilkts līdz pēdējam. līdz tam, kad nacās satikties krustmātes bērēs. briesmīgs tukšums dvēselē.

pirmdiena, 2013. gada 10. jūnijs

caked up

''Pielimēti nagi ....pieliktie mati..... uz lūpam maksligais smaids b ** ch.... tu esi pārliecināta ka neesi ražota Ķīnā?''

jā, es esmu pārliecināta, ka es neesmu ražota ķīna, gluži tāpat kā visas citas meitenes, kas izvēlas sevi uztjuunēt ar nedaudz vairāk kosmētiku, nedaudz neīstiem matiem, nedaudz neīstiem nagiem un skropstām. nopietni, jums nav POHUJ? jums nav pohuj, ka meitenei ir neīsts iedegums un uz augšu sakasīti mati ar dažām liekām matu šķipsnām? ja tādejādi viņa jūtas par sevi pārliecināta, tad lai tā būtu !!!! aaaaaa !!!! 

thank you, come again

otrdiena, 2013. gada 4. jūnijs

para para

citreiz tiešām liekas, ka nu šoreiz točna nekas vairāk nespēs pārsteigt. aaaa, cik gan cilvēki var būt liekulīgi !! nu tik nenormāli, aaaa, šausmas. ''viņa ir aktrise pa dzīvi, cūka, fuj'', nu kāpēc tu man to stāsti? kāpēc vispār tu kādam to stāsti? viņai atliek tikai nedaudz uzšvilpt un tu esi klāt !! un tas arī viņā rada to sajūtu, ka visa pasaule pie viņas kājām, kaut gan patiesībā tikai viens mazs, smilkstošs kucēns. divdesmit piekto reizi taka nevajadzētu kāpt uz tā paša grābekļa, ne? it īpaši, ja šitā tiek čakarēti vēl citi. ajajaj, slikti, slikti. un nesaki man, lūdzu, ka tev ir skumīgi un žēl, ja tie visi ir vienkārši vismilzīgākie meli pasaulē, jo, kad viņa ir blakus, esi tik lepns, ka pat pasveicināt žēl. skaists bez gala, skaists kā visa pasaule, bet šoreiz, bitch, fuck you, piss on you. 

Kas tu esi - vaduguns vai malduguns?
Es no tevis aizeju kā padzīts suns,
Paglaudīts un pažēlots, un iznerrots,
Un es nezinu, kur ir mans suņa gods.
Gan es jūtu - te kaut kas pēc meliem ož,
Kaut kur sesks šai fermā vistas kož,
Un mans purngals aiz atriebības trīc,
Bet es atkal, pažēlots un paglaudīts,
Nezin kāpēc apvaldos un savaldos:
Es vēl skaidri nezinu, kam kost,
Es vēl skaidri nezinu, kā būt,
Bet mans suņa purns jau labi jūt,
Ka pats velns to nevarēs man liegt,
Ja es celšos savus suņa zobus triekt...
Ja es celšos savus suņa zobus kost...
Kāds būs beigts. Kāds būs pagalam. Kāds būs nost.
---
Labi, labi. Es tāpat, pa jokam vien.
Kad mēs satiksimies? Rīt vai parītdien?
Tu jau esi mans Dievs un velns,
Katru reizi aizeju no tevis mazs un melns
Šunelis.

toreiz ar Zaķi pie Ventas sēdējām, iereibām un runājām. un viņa man teica, ka tiešām no visas sirds vēlas, lai es būtu laimīga. un ziemā es sēdēju un gaidīju vasaru, lai varētu noticēt, ka šī var būt arī paradīze. un ir pienākusi vasara un manī ir ienācis prieks !!! es atkal jūtos mazlietiņ laimīga, un ko zini, varbūt pat būs kas lielāks. mans loveris

svētdiena, 2013. gada 21. aprīlis

Only seventeen, but she walks the streets so mean

Baby's all dressed up with nowhere to go
That's the little story of the girl you know
Relying on the kindness of strangers
Tying cherry knots, smiling, doing party favors
Put your red dress on, put your lipstick on
Sing your song, song, now the camera's on
And you're alive again

ceturtdiena, 2013. gada 21. marts

ou

pēc sirdij siltākās vasaras atnākusi visaukstākā ziema. nekad neesmu redzējusi tik aukstu ziemu. kā jūs visi man pietrūkstat. kā tu man pietrūksti un kā tu man pietrūksti. kad ieraugu, gribas pieskriet un samīļot, un nekad vairs nelaist vaļā. bet tad tu novērsies.

otrdiena, 2013. gada 12. marts

go figure


I chase your love around a figure 8,
I need you more than I can take,
Your promise forever and a day,
And then you take it all away.


atveru actiņas, redzu, Ebis. mīļš. ievelku plaušās ciema saules apspīdētās istabas gaisu. piepildās plaušas ar saldu prieku, piepildās ar mīļu tevi. ''-Tev rozā strīpiņas gultasveļai, oww, cik forši! - Oww, taka mazai princesītei!'' smiekli un buča. ''-Mammu, lūdzu, nebrauc vēl pakaļ, brauc ap septiņiem!'' septiņi. ienāku pa durvīm. mana māja, mana istaba. nav nekādas puķītes. Ebi, Ebi. ''-Brauc atpakaļ, mēs tev aizbrauksim pakaļ! - Mamma neļaus... - Ļaus!'' gaidu, tumsa un pastkastītes. brauc. piebrauc. iesēžos. mīļa roka man apkārt, pa radio skan Krievijas labākie hiti un mašīnas, nemācēšu teikt kādas markas, traucas uz priekšu. tur. tur, kur bija vislabāk. un atkal. actiņas vaļā un mīļš Ebis. šodien gan nevarēs līdz septiņiem. nevarēs arī atpakaļ. rozā mākonīšu brīvdienas beigušās. 

vēlos tevi vēlreiz tā ieelpot. ak tu mans mazais sirsniņa! 


Breath your smoke into my lungs,
In the back of a car with you I stare into the sun,
Still not too old to die young,
But lovers hold on to everything,
But lover hold on to anything.

pirmdiena, 2013. gada 4. februāris

nu jūs jau zin

nekad neesmu sapratusi kā cilvēki var tik ārprātīgi nosodīt citus cilvēkus. ''man viņa nepatīk, fuj, iedomīga'' ''ko tā vispār, sīkā mauka'' un tamlīdzīgi. nu bet ēēē kerekē nesaprotu. vairāk vai mazāk esmu tā žēlsirdīgā samariete, kas mēģina situācijās sameklēt kompromisu. jā, tu vari vēl kaut ko teikt par kādu, ja tu viņu pazīsti, ja viņš tev ir kaut ko nodarījis vai traucē dzīvot, bet ja jūs kopā aizejat uzpīpēt un var pateikt ''ārprāts, man viņa šausssmīgi nepatīk!'' nu da laaabi. tev ir draugi, tev ir paziņas. nu neliec virsū! viņa ir iedomīga? kā? ko viņa tev dara? nu neko tač, tad nesaki neko. viņa ir mauka? kāpēc? jo viņa nolaidusi vai nošeptējusies ar pāris puišiem? nu bet lai jau, kas tev traucē? lai meitene dara, ko grib, kamēr vien viņa ir brīva un nepaliek stāvoklī. nu tas tāc mans viedoklīc, ienāca prātā sēžot un darot neko kā pāris pēdējās dienas, khe.

ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

mana meksika

šāda rakstura kaislības manu dzīvi laikam nekad nepametīs, tas jau kļūst nogurdinoši, vispār nezinu kā meklēt un atrast vārdus vai veidus, ar kuriem cīnīties. vai nu apgāžas teiciens par to, ka cilvēki nemainas, vai arī es tevi pirms tam vispār nepazinu. un skaitījos vēl mīlam. muļķības! tagad jau visu var sagaidīt, ziniet ko.

un tu? kas te vispār notiek? viņa melo, ka viņai vienalga jeb, viņas vārdiem, pohuj. nē, princesīt, tam nu es tik viegli nenoticēšu. paši neviens nezin, ko grib. bet ko tad es, mana bilde par tavējo mazāk vērta, kaut skaities atstāta aizmugurē. ha. nu jā, nekad jau netiksi atstāta. es jau arī viņu, nu viņu, ziniet... neatstāšu pavisam. tikai aprakšu, kur viņš bija visskaistākais. astotajā jūlijā. vasara mūsu pilsētā. mans pirmais vīrs, manas pirmās kāzas. mana mīlestība tik stipra, lai pietiktu mums abiem un mūsu skaistajiem bērniem, kamēr tavās gaiši zilajās acīs tikai aukstums un iekāre vien. jā, iekāre. sava veida mīlestība. fiziska. kaut vai! labākais un sliktākais reizē. tas par tevi. ak, taču nesatraucies! mīlēju un mīlēšu tevi pa sapņiem, mūsu īstenībā, bez tevis mūžīgi mūžos. un tā pat labāk. tāpat jau nebūtu sanācis, vai ne? tu jau pats zini vislabāk.

pietiks. 

divu nedēļu atpūtiņa kalnos ar labākajiem draudziņiem, ooo tas tik būtu tieši laikā! mazais mūža mērķītis, gan jau mēs savāksimies tā, vai ne? vakaros ar karstu šokolādi vai vīnu, kas nu kuram vairāk iet pie sirds. un tad mēs priecāsimies par dzīvi, priecāsimies par sevi un ar sevi. un viens ar otru. izsmiesimies un izbučosimies no sirds. un kamīnā uguntiņa tikai maigi sprakšķēs. 

ceturtdiena, 2013. gada 17. janvāris

glauni sataisos

tik neizsakāma vēlme pēc kaut kā man sen nav bijusi !!! bet, cilvēki, atzīsim - nav nekā lieliskākā. un žēl tos, kas nav to pieredzējuši. visapkārt smaržo vasara, pa trepītēm uz leju skaistais ezers, pilns ar priecīgiem cilvēkiem, protams, neiztikt bez jautrībām ar apreibinošajiem dzērieniem un smēķiem, bet tas viss taču pieder pie lietas. dejošana pie šlāgeriem, uuu wiii !!! šajā vasarā nevienu pašu neizlaidīšu, vismaz savā ciemā nē! vēlos vakaroooos ar tevi padejošuuu, līdz pat rīta stundai kamēr nenoguršu. : )) dodiet man Vilgāles zaļumballi!

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

mežā


Te ir tā vieta, mans mīļais, kur apraksim tos -
Mirušos sapņus glabāsim uguns kapā,
Te, šajā mežā, liesmu lāpas drīz uzdzirksteļos,
Kopā ar vītušiem ziediem un sarkanām lapām

Atvilksim elpu - smags ir mirušu sapņu slogs,
Tālāk nav spēka, mans mīļais, nav spēka nest,
Pelnus kaisīsim vējā, lai vakars tos zog,
Atvilksim elpu pirms ēnas nāk saulrietu dzēst.

Jo mums jāceļas drīz, ak mans mīļais, laiks tālāk klīst,
Dzīves lielajā karā un ķīviņos ceļš, kas mums ejams,
Bet tos sapņus, kas palikuši, tos - paņemsim līdz,
Dzīves skumjas un ciešanas pārvēršot dzejā.

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

all you need is love

ir, protams, ļoti labi, ka cilvēki izsaka viedokļus, bet ja viedoklis otram varbūt sāpīgs un pat aizskarošs, runājot tieši par sirdslietām, man ir tikai viens sakāmais - aizveries. tu neko nesaproti! kā tu vari otram kaut ko pārmest vai spriest, vai komentēt, vai tiesāt un nosodīt? tu tur biji? tu nebiji! tu nekad nejutīsi to, ko tajā brīdī vai laika sprīdī tas cilvēks juta vai jūt joprojām, viss, ko tu zini ir tikai tas, ko esi padzirdējis vai redzējis, bet tu nekad mūžā neesi jutis un nejutīsi to, ko savā sirdī jūt cilvēks, kuru tagad nosodi vai tiesā, vai pilnīgi vienalga. man nevajag, lai jūs mani izprastu, bet tad vismaz paklusējat, ja nezinat.

svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

kaislības

tik daudz jaunu notikumu un pavērsienu, tik daudz ātri viss notiek, tik, tieši tik, ka man paliek bail. kur paliksi tu? nu kur es nolikšu tevi? tā mēs tagad beigsimies? šīs ir mūsu beigas? bet varbūt es mūs tikai izdomāju un tādu mūsu nekad nav bijis. nezinu. tiešām nezinu kā tev. man bija. un būs vienmēr, uz mūžu mūžiem tu būsi mans mazais mīļmincis, tikai tu vienīgais, tikai tevi tā var mīlēt! var taču? es tagad laikam esmu tas kaķēns, kurš atsakās no jūrasskolas. pamatīgu laiku esmu sevi slīcinājusi, tagad laikam pietiek. atkal nezinu. varbūt viss jaunais nāks kā vēl lielāka slīkšana? bet galvenais taču ir mīlēt pāri lielām un stiprām lietām.