Skatos pretī sēdētājā un vairs neredzu jaunības dienu bijušo pielūdzēju, bet gan dziļu bezdibeni, kuram labprātīgi tuvojos. Bezdibeni, no kura vairs nevēlos izvairīties. Prātā pazib doma, ka tagad bezmiega naktis kļūs vēl neizturamākas, tagad mana problēma ir skaidri saskatāma - un tā ir iemīlējusies sirds.
— Paulu Koelju “Sānsolis”
pagājuši precīzi 3 gadi, kopš es tevī iemīlējos.
ne pārāk skaidrs dzīru rīts, pulkstens varētu būt ap kādiem trijiem, kad pēkšņi, ne saukts, ne gaidīts tu uzrodies un apkrīti man ap kaklu.
- Marta! kur tavi skaistie, sarkanie mati? tev bija tik skaisti mati! tu vairs neesi tā pati smukā Marta
- vai tad tagad esmu nesmuka?
- nē, nesmuka nē, nesmuka tu nekad neesi bijusi. bet tu neesi vairs tā Marta!
tā 2012.gada vasaras Marta, kuras sarkanajos matos tu iemīlējies. joprojām nespēju saprast, vai sarkanie mati man ir tik tuvi, jo man tiešām patīk, kā man viņi izskatās, vai tāpēc, ka zinu, ka tu tos dievini
un mēs tik ļoti jauki runājamies, mēs smejamies, tu mani lūdz uz deju ielas vidū, kad pulkstens nu jau varētu būt 4 no rīta, un mēs dejojam, tu mani griez un, apskaudams pacel tuvāk debesīm, tu apber mani ar bučām, kurām es gan nedaudz baidos atbildēt, un, cik romantiski, jautā vai iešu tev līdzi pačurāt, uz ko atbildu ar vienkāršu ''jā'', nodomājot, ka, ārptāts, es tev ietu līdz kaut uz pasaules malu. ebi, ebi!
katrā ziņā visu laiku kaut kas attur no pilnīgas tuvošanās tev. ''Marta, nāc, pastaigāsim kā kādreiz, kā jaunībā''. jā, kā jaunībā. neesam vairs tie pusaudži, kas bučodamies un mīļodamies staigāja pa izmirušajām ciemata ielām
un tomēr mīlu tevi. un joprojām neesmu tev to pateikusi. varbūt vēl pēc 3 gadiem
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru