trešdiena, 2016. gada 23. marts

bija, ir, būs

there is a girl who still writes you;
she doesn't know how not to

skumjais rakstītājs - tā es sevi varētu dēvēt, jo vislielākā vēlme, pat nepieciešamība rakstīt rodas tad, kad, šķiet, viss jūk un brūk, un to visu vajag kaut kur izlikt. jo es nerunāju. es neprotu. taču šis nebūs skumju raksts. šis būs par tevi, ebi

cilvēkiem ir tāda pavisam nelāga iedoma, ka, jo vecāki viņi kļūst, jo gudrāki, vairāk saprot lielas lietas un vārdus, tādus kā mīlestība un sāpes. un tāpēc varbūt tā notika. bija gadus 16 jauna meitene, kas visādā ziņā bija par ātru pieaugusi, taču neviens šiem viņas lielajiem vārdiem tomēr nepieteicās piešķirt nozīmi. teicās, pāries. un nepārgāja gadiem. viens puisis un tik daudzas emocijas, viena vasara un tik daudz citas maznozīmīgas, pāris mēneši prieka pret tik daudziem milzu sāpju gadiem, un joprojām nebija neviena, kas līdz galam noticētu viņas mīlestībai pret šo cilvēku. taču galu galā, vai tam maz bija kāda nozīme, ja viņa pati zināja un ticēja tās mūžībai.

ja pieņemam, ka pagātne, tagadne un nākotne pastāv vienlaicīgi un kaut kur pagātnē vēljoprojām atrodas šī meitene, tad manas tagadnes lielākā vēlme būtu pieiet un apskaut, pateikt, lai mīli sevi, jo es tevi mīlu. viņš patiešām pāries. nē, lūdzu, nedusmo (es zinu, kā tu sper zemes gaisā, kad kāds viņu mālē), es zinu, ka tu mīli. ne jau mīlestība pāries, viņš pāries. un pienāks diena, kad tev viņu vairs nevajadzēs. ne mazliet un ne tik. tas ir tās pirmās mīlestības slogs, viņa vienmēr tevī paliek, un arī viņš vienmēr tevī būs, bet viņš pāries. tu sapratīsi, es sapratu. 

mīli sevi un viss būs. kad? tas ir manas un tavas nākotnes ziņā

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru