otrdiena, 2016. gada 20. septembris

šis raksts iederēsies Kerijas ''sex and the city'' slejā

gan jau, ka katrs cilvēks ir dzirdējis par tādu brīnumu kā ''nerakstīts likums'', taču, šķiet, ka cilvēki savās galvās līdz ar to faktu, ka šie likumi ir nerakstīti, ir izdomājuši, ka tie jau nu patiešām neskaitās vai arī ir pilnīgi brīvi tos pārkāpt. kaut gan pārkāpj jau arī rakstītos, kāpēc tad lai šie būtu izņēmums, ne tā? 

cik mana pieredze man ir rādījusi, puiši ļoti mīl izmantot teicienu ''bro's before hoes'' un vēl vairāk mīl to neievērot, respektīvi, that's just something a bro without a hoe would say. tur nedarbojas nekādi likumi, vienkārši ir meičuks, ir iespēja un iet vaļā, brāļu kods pie vienas vietas. prove me wrong, protams, ja man nav taisnība, bet šis tikai tāds mans subjektīvais. un tad nu tā es biju tik priecīga un pārliecināta, ka meitenēm ir pilnīgi citādāk. es kļūdījos.

pats pirmais un svarīgākais meiteņu likums, ko vajadzētu likt riktīgā boldiņā, ir neaiztiec savu draudzeņu bijušos puišus. un es jums varu likt galvu ķīlā, es viņiem netuvojos. lai kā man dzīvē nebūtu kāja slīdējusi un kam tik es neesmu pāri darījusi, iznākumā tie bija puiši un es pati, kas bija cietēji. manas lēdijas - nekad. bet rādās, ka es tā vienīgā naivā, kas pēc šīs ābeces dzīvo. 

radīsies varbūt jautājums, kāpēc nedrīkst? ir taču varbūt pagājuši gadi un mainījušies citi džeki, nu kāpēc lai nevarētu? - tāpēc, ka tās ir manas atmiņas, kas man ir svētas, un tagad tās tiek izbradātas, un to dara neviens cits kā man tuvs cilvēks. - tāpēc, ka es absolūti nespēju iztēloties to mierīgo dzīvi un sarunas turpmāk hehei, ko tu savam puisim uzdāvināji dzimšanas dienā? oo, super, nu zini, tad, kad mēs pirms 3 gadiem bijām kopā, tad mēs svinējām tā un šitā. izklausās nepareizi, vai ne? - gulta. i mean, kā tagad risināsies šis foršās meiteņu sarunas ar mūždien piparotajām detaļām? jo es drīzāk vemšu, nekā padalīšos ar lielisku padomu. - tāpēc, ka tā vienkārši nedrīkst un viss punkts āmen baznīcā.

un galu galā tad viens mazs kvoutiņš no seksa un lielpilsētas



Carrie: The longer I sat at that table, the more alone I felt. And it really hit me: I am 35 and alone!
Miranda: You are not alone.
Carrie: No, I know I have you guys, but...and really, I hate myself a little for saying this, but...it felt really sad not to have a man in my life who cares about me. No special guy to wish me happy birthday. No goddamn soulmate. And I don't even know if I believe in soulmates.
Charlotte: Don't laugh at me, but maybe we could be each others soulmates? And then we could let men be just these great nice guys to have fun with?
Samantha: Well, that sounds like a plan.



un vai tad tā nav? ja ne mēs viena otrai, tad kas, tie puiši, vai? pašas taču lieliski zinam, ka attiecības mēdz jukt un brukt, un šādos brīžos mums visvairāk nepieciešam draudzenes plecs, kas izklausās pēc tāda tīri laba iemesla, lieki nemest pārbaudījumus šīs draudzības ceļā. uzmācas negodīgās dzīves baisais jautājums ''kāpēc nekad nekas nav vienkārši?'', taču atbildēt uz to nemaz nav tik grūti - nevajag sarežģīt, tad arī būs vienkārši. bērniem mēs teiktu ''nespēlējies ar uguni''. un ja jau mēs esam viena otras dvēselītes, tad nevajag no tām taisīt horkrustus (es ļoti atvainojos, bet Harija Potera references ir manas dzīves obligāta sastāvdaļa).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru