sākotnēji vēlos minēt to, ka esmu ārkārtīgi liela māksliniece un mūzas meklētāja, un šis ieraksts manā galvā cepas nu jau vismaz kādas 3 nedēļas, jo man vienkārši trūkst šīs iedvesmas, ko sauc par ''apsēsties un uzrakstīt''. bet tā patiešām ir un tas nav tik vienkārši. man tik ļoti patīk rakstīt un man galvā tik daudz viss maisās, taču ne vienmēr, kad atver šo balto logu un type svītriņa nepacietīgi gaida, kad kaut ko uzrakstīsi, es saprotu, ka man vienkārši šodien nerakstīsies, ko nevar salīdzināt ar tām reizēm, kad nakts vidū jāslēdz kompis un jāraksta, jo ir rakstāmais. es nemaz nezinu, kāpēc man likās, ka šo ir vērts minēt un stāstīt, un kam vispār interesē, bet tā tas ir. un vēl, manuprāt, šī dziesma ļoti iederēsies tiem, kas vabūt arī lasīs.
iespējams, tev liksies, ka šis raksts būs par kafiju, bet tā nav.
saņemot kārtējo ''tēju vai kafiju?'', un nu jau bez mana ''man negaršo kafija'', apstiprinoši atbildēju kafijai, jo, kā man bija šķitis, tava kafija ir garšīgāka par jebkuru tēju, līdz kūpošā krūzīte jau bija manās rokās, taču tās saturs šķita daudz skābāks un biezāks, kā toreiz. ziniet, es nekad neesmu kafiju dzērusi, man viņa negaršoja, līdz uzradās kāds, kura kafija likās burvīga, un tad nu tagad es beidzot sapratu, ka tā burvība slēpās tajā, ka pa logu spraugām istabā lauzās pavasara smarža un kafiju es čiepu un dzēru no tavas krūzes, kas ir patiesi nesaprotami garda burvestība. un es biju pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ man šis daudzu mīlētais dzēriens ir iegaršojies. protams, sava taisnība tajā visā arī ir, jo es nezinu vai es kā citādi to būtu sākusi mīļuprāt dzert.
un tad it kā pienākot brīdis, kad to kafiju reāli vajag, bez viņas nevar. un man vajadzēja, jo es citādi nevarēju. un tad nāca šīs dedzinošās sirdssāpītēs, bet man joprojām vajadzēja, lai arī cik sāpīgi to bija uzlūkot.
viss gads likās it kā labs, bet tomēr nē. ne melns, ne balts, un par pelēku arī nenosauksi. taču es augu, es tik ļoti augu un tāpēc varu atskatīties uz tiem sāpīgajiem brīžiem un pateikt paldies par tiem, jo es beidzot esmu sapratusi, ka tiešām fakined nekad vairs. es teicos, ka otru 2012 nespētu vairs piedzīvot, es lūdzos mistiskus spēkus, lai nedara man pāri, nesaprazdama, ka tikai es un vienīgi es nosaku savu laimīti. tas ir ārkārtīgi tāls un garš ceļš - nonākt līdz sevis mīlēšanai un spēt piedot un pateikt paldies visiem, kas reiz ar mums bijuši, bet ne vienmēr palikuši blakus.
cilvēkam nav lielāka šķēršļa par sevi pašu. un es vairs nevainoju kafiju un labprāt to iedzeru, kad vēlos, taču no tās dzīvot es arī nevēlos un netaisos. es mīlu lasīt grāmatas un es beidzot tās lasu. un metiet pie malas jaungada apņemšanos, pilnīgi riebj klausīties. kāpēc ir vajadzīgs jauns gads, lai kaut ko mainītu? vai tad nepietiek ar mēnesi vai dienu? nav māksla gada sākumā uz lapiņas rūpīgi sarakstīt lietas, ko vēlos izdarīt, un nogrūst šo lapiņu kaut kur apaugam ar putekļiem. māksla ir atskatīties uz padarīto un apjaust vēl nepadarīto, un to tiktiešām darīt jebkad un jebkurā laikā.
man šķiet, ka sanāca pārāk iedvesmojoši, taču tas pavisam nejauši. un šis nav par kafiju. par cigaretēm varbūt tikai mazliet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru