say something, i'm giving up on you

Un uznāk tādas dienas kā šī, tādi mirkli kā šodien, kad es atkal atgriežos pie skumjām par tevi. Un pasaki man, lūdzu, kāpēc? Kāpēc tieši tu? Es beidzot esmu priecīga, mani beidzot ir piemeklējusi maza laimīte, bet pat sēžot burgeru ēstuvē, es pametu skatu atpakaļ un ieraugu tevi ar viņu. Un tu esi priecīgs ar viņu. Ar viņu, ne ar mani.

Un kāpēc es joprojām pārdzīvoju? Kad teju pagājis jau pusotrs gads? Es vienmēr sev stāstu, cik laimīga biju tev blakus, taču vai tā patiesi bija? Tu esi manas dzīves mīlestība, bet vai šāda ir mīlestība? Es trīs mēnešus tev blakus sēdēju mēli norijusi, neteikdama neviena vārda, jo baidījos pateikt kaut ko lieku. Es klusēju, taču es nebiju akla. Es redzēju kā pat sapņos tu bēdz no manis prom, kā tavas acis neiemirdzas priekā, kad es ierados un kā tu mani vienkārši *bad word*, nevis iekāroji. Taču, ja paejot tik ilgam laikam, es neesmu pavadījusi ne dienu par tevi nedomājot, pēc tevis neilgojoties un tevi nedievinot, tad kas cits tas ir, ja ne mīlestība?

Es tevi mīlu tik ļoti, ka man šī mīlestība pārtop mokās un fiziskās sāpēs. Un visvairāk es baidos no tā, ko piedzīvoju ar katru dienu arvien spēcīgāk – tu mani nemīli. Un es sāku aizmirst tavus smieklus, sāku aizmirst tavas lūpas pie manām, sāku aizmirst mirdzumu tavās acīs, kas toreiz izrotāja visus ciemata nostūrus un pļavas. Es baidos no tā, ka es tevi nekad nepārstāšu mīlēt un alkt, kamēr tu pat neatcerēsies par ciemata romānu un sarkano matu kaislībām.

Es joprojām mācos mīlēt, es mācos no jauna spert pirmos soļus pretī mīlestībai, kas nedarīs pāri. Tu esi mans viss un es atvados