- Apstājies! Apstājies šeit!
viņa apstājās, viņš viņu pievilka pie sevis, norādīja uz skaisto mēnesi debesīs, kas, būdams miljoniem zvaigžņu ielenkumā, bija vienīgais, ko šajā pēdējās vasaras nakts melnumā vēl varēja ieraudzīt. viņa skatījās uz mēnesi, un viņš viņu no aizmugures apķēris turēja ap vidukli, it kā baidīdamies, ka citādi viņa salūztu uz pusēm. tā viņi minūti vai divas pastāvēja un pavēroja mēnesi, tad meitene viņam apkrita ap kaklu, samīļoja, samīļoja un iedeva buču. kaut ko tik skaistu un burvīgu viņa nebija gaidījusi.
pastāsti man stāstu par to, cik ļoti mēness mīlēja sauli. par to, kā viņš katru nakti nomira, lai ļautu viņai elpot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru