svētdiena, 2017. gada 8. oktobris

apsolīt neko

kad tik ilgi nav rakstīts, tad pilnīgi nav ne jausmas, kā lai iesāk, taču, patiesību sakot, tas vienmēr ir tas grūtākais - iesākt. ne tikai rakstīt, bet vispār. bet vajag un es sāku.

sākšu ar to, ka man (kārtējo reizi) BESĪ, ka es tik maz rakstu. man tiešām no sirds patīk rakstīt, man pat vajag, jo kiš-miš-ar-rozīnēm citādāk galvā notiek, bet kaut kāds sliņķis mācās virsū, kas visu laiku saka ''ai, rītā'', bet nekad taču tas rītā nepienāk. grūti teikt, kas par zibeni man iespēra, ka man tagad beidzot savajadzējās, bet ļoti labi, ka iespēra. iespējams, tas bija tas puisis no Portugāles vai Spānijas (es ļoti atvainojos, es vienkāršu neatceros), ar kuru tai vienā krogā runājāmies dikti un daudz par Hariju, un kaut kā tā saruna nonāca līdz rakstīšanai kā tādai un arī manai, un tad es pateicu, ka man ir blogs, un tad viņš man prasīja linku, un tad es varbūt izdomāju, ka kaut ko jaunu arī te vajag iemest. traki tikai, ka tā translate poga labējā malā nekam neder. es pamēģināju - vājprāts. galīgi netulkojas tik dvēselei patīkāmi, kā latviski rakstās, bet nu oh well whatareyagonnado. 

vispār es esmu Lietuvā, Viļņā, jo es esmu Erasmusā. gan jau kāds zina, kāds nezina, kādam vienalga, bet man traki patīk. nebaidos teikt ''labākais, kas ar mani noticis'' tādā lielo pieredžu perspektīvā (??). varbūt mazliet jocīgi, ka baigi daudz šī apmaiņas studiju programma pagaidām galīgi nesaistās ar studijām, bet nav jau tā, ka sūdzamies, galīgi nē. mums te ir dzīves pieredzes, ziniet. un pats, pats svarīgākais - mums te ir CILVĒKI UZ DZĪVI. ieradāmies pirms mēneša, 2.septembrī, bet mums te jau ar neskaitāmiem cilvēkiem ir tādi klikšķi, ka es pat neticu šim ''mēs tikai mēnesi esam pazīstami'' stulbumam. tā vienkārši nevar būt. draugi mīļie, šis bija zvaigznēs ierakstīts! šis ir kosmosssssss! 

protams, esot šeit, ir mākušās virsū visādas briesmu-dilemmas. ko es daru? kā es daru? kāpēc es daru? un kā būtu labāk, kā sliktāk? un labi, ka tad ir draudzene messindžer-stiepiena attālumā, kurai izsūdzēt savu sāpi un nesaprašanu, un kura palīdz, un paliek labāk. es nezinu vai pavisam. jo sēž uz pleca velniņš mazs, kas dikti dīda. paspēlējies, nu lūūūdzu, paspēlējies ar uguni, ir taču tik forši!? :) bet nav jau vairs arī 17, kad dzīvojam mirklī un viss vienalga. uz otra pleca sēž eņģelītis. un esmu good girl, kā mēs šeit teiktu.

tagad novilkšu vienu lielu strīpu un ierakstīšu šeit kaut ko, ko vienu vakaru, būdama mazliet lillā, ierakstīju savos Notes, jo zināju, ka citādi šis aizmuks - 

_________________________________________________________________________________


ja ir kaut kas, kas mūs vieno, tad tās ir jūlija naktis ()
un, iespējams, es māku skaisti rakstīt, bet tikpat skaisti tu māki dirst
un, iespējams, es tevi nepazīstu labāk par citiem, toties es tevi pazīstu kā neviens.

un man ar to pietiek. un tev arī. bet mums, tomēr, visa nepietiek (vai ir par daudz), lai būtu skaisti

un man tevis nepietiek.

_________________________________________________________________________________

kaut kur, man šķiet, vēl pietrūkst vārds ''pagaidām'', bet es īsti nezinu. bet tad jau būtu kā Ziedoņa dzejā, un mazliet jau arī ir. Pagaidām dzīvojam, pagaidām. 

bet nevēlos es beigt šo ilgi (tā, ka ļoti ilgi) cepušos rakstu uz skumjas nots. galu galā savu mīlestības vēstuli es uzrakstīju, un savu zīmogu arī dabūju. visssssss taču ir taka vaaaaaig, vai ne? un tagad es gribu dzīvot un priecāties. es jau vienreiz 4 gadus padzīvoju ilūzijās, un ziniet, nebija to vērts. tagad es gribu sapņot par skaistām lietām. par daudz brīnišķīgiem piedzīvojumiem ar Erasmus ģimeni, par skaistiem Ziemassvētkiem pie manas puses no sirds, par vēl neskaitāmiem Harija brīnumiem, un pavisam noteikti par janvāri Slovākijā !!


P.S. Ak, jā, un kāpēc es šo nosaucu par Apsolīt neko !!! Jo es sev gada sākumā (ko varar aplūkot iepriešējā ierakstā) nosolījos daudz lietas, kuras es galīgi neesmu pildījusi. tādas, kā 1)rakstīt vairāk, nu jūs jau redzat, cik mani labi iet; un 2)lasīt vairāk, es cenšos, es riktīgi cenšos, bet tās 12 grāmatas es galīgi vēl neesmu savākusi, un manas prioritātes, esot šeit, nez kāpēc galīgi nesaistās ar lasīšanu, tāpēc tā - NESOLIET SEV NEKO. nekādas jaungada apņemšanas, neko, nu neko! nevajag. paši sevi pievilsiet. un tā nevajag

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru