say something, i'm giving up on you

Un uznāk tādas dienas kā šī, tādi mirkli kā šodien, kad es atkal atgriežos pie skumjām par tevi. Un pasaki man, lūdzu, kāpēc? Kāpēc tieši tu? Es beidzot esmu priecīga, mani beidzot ir piemeklējusi maza laimīte, bet pat sēžot burgeru ēstuvē, es pametu skatu atpakaļ un ieraugu tevi ar viņu. Un tu esi priecīgs ar viņu. Ar viņu, ne ar mani.

Un kāpēc es joprojām pārdzīvoju? Kad teju pagājis jau pusotrs gads? Es vienmēr sev stāstu, cik laimīga biju tev blakus, taču vai tā patiesi bija? Tu esi manas dzīves mīlestība, bet vai šāda ir mīlestība? Es trīs mēnešus tev blakus sēdēju mēli norijusi, neteikdama neviena vārda, jo baidījos pateikt kaut ko lieku. Es klusēju, taču es nebiju akla. Es redzēju kā pat sapņos tu bēdz no manis prom, kā tavas acis neiemirdzas priekā, kad es ierados un kā tu mani vienkārši *bad word*, nevis iekāroji. Taču, ja paejot tik ilgam laikam, es neesmu pavadījusi ne dienu par tevi nedomājot, pēc tevis neilgojoties un tevi nedievinot, tad kas cits tas ir, ja ne mīlestība?

Es tevi mīlu tik ļoti, ka man šī mīlestība pārtop mokās un fiziskās sāpēs. Un visvairāk es baidos no tā, ko piedzīvoju ar katru dienu arvien spēcīgāk – tu mani nemīli. Un es sāku aizmirst tavus smieklus, sāku aizmirst tavas lūpas pie manām, sāku aizmirst mirdzumu tavās acīs, kas toreiz izrotāja visus ciemata nostūrus un pļavas. Es baidos no tā, ka es tevi nekad nepārstāšu mīlēt un alkt, kamēr tu pat neatcerēsies par ciemata romānu un sarkano matu kaislībām.

Es joprojām mācos mīlēt, es mācos no jauna spert pirmos soļus pretī mīlestībai, kas nedarīs pāri. Tu esi mans viss un es atvados

brīžos, kad pietrūkst meksika

atbraucu mājās un iekāpju kleitā, jo tik ļoti vēlējos uzvilkt kleitu. pa virsu uzrauju lielo, mīļo rūtaino kreklu un vilnas zeķes kājās, jo rokas un kājas dreb no aukstuma. ko es vēlos pateikt? tā nu es te sēžu ar savu citronu tēju, kas patiesībā ir tikai sagriezts citrons karstā ūdenī, pavisam tādai burvīgai gaisotnei pietrūkst tikai dūmi visapkārt, taču to nepieļauj mājas iekšējās kārtības noteikumi. un tā sēžot, vēlējos pateikt jeb uzrakstīt, kas man patīk daudz labāk, ka, janvārim paejot, esmu beidzot arī atradusi savu jaunā gada apņemšanos. tas noteikti nebūs liels solis cilvēcei, taču tas būs milzīgs solis man, zinu, ka pienāks brīži, kad man nesanāks, un atkal paspruks kāds skarbāks vārds, taču es centīšos. es jau cenšos.

ir tādi brīži, kad tu jūties pavisam viens milzīgā cilvēku pūlī. brīži, kad cilvēks, kuram tu uzticēji savu dvēseli, uzvedas kā vislielākais kretīns. tādos brīžos asaras birst straumēm, bet nav īsti neviens, kurš būtu blakus, lai paturētu tavu roku. vismaz neviens tāds, no kura tu to sagaidītu. un tu ielej sev vienu malku šņabja pēc nākamā, skatiens kļūst daudz miglaināks un nesaprotamāks, domas pilnīgi noteikti ne skaidrākas un labākas. un tad negaidīti ir kāds cilvēks, kurš satver tavu roku un apjautājas, kas noticis. cilvēks, no kura to vismazāk esi gaidījis. un tieši šo mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. šo mirkļu dēļ, kuros parādās cilvēcība, rūpes un mīlestība. 

lieku roku uz sirds un saku, ka es nekad nepārstāšu ticēt mīlestībai, un lai arī šobrīd mazliet dzīvoju atmiņās par vecajām, labajām, smiekliem pilnajām dienāk, kuras nemaz nebija tik sen, es zinu, ka tādas būs vēl. tādām jābūt vēl, jo bez tām manis nav. bez jums manis nav

lust has no mercy

saspiest cieši, cieši, samīļot ļoti, ļoti. tā, ka jūti otru cilvēku sev blakus. tā, ka jūti, ka tavs mīļais draugs ir tev blakus. tā, ka tiešām nekad, nekad negribas laist vaļā. tieši tā gribas

redzu sevi ejam pa ielu un nāk viņš pretī savā burvīgajā, platajā, skaistajā smaidā. rodas sajūta, ka arī sirds un dvēsele uzreiz iesmejas un priekā iemirdzas. tieši viņš. viņi visi mīļi un paši mīļākie vienmēr bijuši (kaut arī es tiem nekad), taču viņš vismīļākais, nezinu kāpēc. arī vasarā, tajā lielajā ballē, tajā ''lielajā klubā'' sēdēju, runājos, kad ballē ieradās arī viņi. kā ieraudzīju, tā vislielākais smaids bija sejā, visiem galdiem un krēsliem nesos pāri, lai tikai samīļotu. liekas, nekas nekad nav devis lielāku draudzības prieku, kā tas smaids

rudens, mazliet vēsi bēniņi, tajos pavisam vientuļa gulta starp daudz kaltētiem augiem un nevajadzīgiem dēļiem, un tur arī mēs. reibuši. ne tā, kā vienmēr. mazliet draudzīgāk. tas mirklis, kad vismīļākais draugs kļūst par kaut ko vairāk. viņš, izrādās, ir skaists arī tā. drošās rokas, mīļie pleci, vislieliskākais slazds, kurā prast iekrist. taču pavada sajūta, ka ne vienpusēji. un tā vēlreiz un vēlreiz, un atkal, un atkal, un tik tālu, ka par sagadīšanos vairs nenosauksi. bet tici man, viņš toreiz bija riktīgi priecīgs, teica draudzene. ticu. redzēju un, ja atskatos, redzu joprojām

''Un, ja es še mēģinu viņu aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu." - Antuans de Sent-Ekziperī, Mazais Princis

tur, kur reiz bija tik skaisti

aiz loga jau sakrēslojis, bet kaut kas uz turieni pasauca. nav skaidri saprotams, vai tas bija Runča zvans vai vienkārši interese dīdīja. tik ļoti gribējās zināt, kā tur ciemā tagad ir.

viņa izkāpa no mašīnas, atvadījās no tēta, teica, ka dos ziņu, kad vajadzēs atbraukt pakaļ, un starp ciemata trīsstāvīgajām daudzdzīvokļu mājām devās pretī Runcim. 

- nu, ko mēs darīsim?

- es jau nezinu, es jau pie tevis atbraucu

- haha, nu tu jau zini, ka šeit nekad nav, ko darīt!

jā. taisnība. nekad tā īsti nav bijis te, ko darīt. ja nu vienīgi zaļumballēs - tad var dejot, priecāties un piedzerties ar draugiem. ikdienā? vienkārši piedzerties. arī tagad viņi attapās estrādes tumsā, sēdēdami pie šampanieša pudeles, jo nekā cita, kā vienīgi dzert, šādā vietā nav darāms. tagad šeit pat nav neviena, ko mīlēt.

šampanieša pudele iztukšota gulēja estrādē, tika aizdedzināts kārtējais bezdarbības smēķis un vējš arī cēlās arvien lielāks.

- neviena tā īsti te vairs nav, ne?

- jā, kaut kā tā, visi kaut kur mācās vai aizbraukuši uz ārzemēm. galīgi nav, ko darīt.

- un viņš? mans mīļais viņš?

- dzīvo pie draudzenes pilsētā

sirds noasiņoja, bet viņa turpināja rādīt mierīgu sejas izteiksmi. mammu, atbrauksi pakaļ? te vairs nav, ko darīt.

paliec, vēl neaizej

“You tried to change didn’t you?
closed your mouth more
tried to be softer
prettier
less volatile, less awake
but even when sleeping you could feel
him travelling away from you in his dreams
so what did you want to do, love
split his head open?
you can’t make homes out of human beings
someone should have already told you that
and if he wants to leave
then let him leave
you are terrifying
and strange and beautiful
something not everyone knows how to love.”

šajā vasarā uzziedēja

Šajā vasarā uzziedēja
meitenes - jasmīnes,
valši nāca no vēja,
no zaļumballēm un Vīnes.

Mēs gājām barā
ar svaigām jāņrozītēm,
viņas bija sapņainas novakarā,
sapņainas no rītiem.

Tad lēca saule.
Naktis īsas un stipras bija.
Man gulēja uz pleca
tumšsarkana peonija.

Lilijas gāja baznīcā
pie Dieva, bez bērniem, bez vīra,
pār viņām dunēja, dīca,
ērģeļu elpa tīra.

Naktsvijoles rāvām mēs,
un viņas ļāvās.
Viss vienās meitenēs -
birzīs un pļavās.

Tā bija vasara,
pilna silta vēja,
pat skumja asara
tovasar uzziedēja.

Meitenes visur plauka,
vasara gāja.
Neviens uz ziedoša lauka
mūs nesargāja.

- Imants Ziedonis

salabo mani

viņa sēdēja un saprata tikai vienu lietu, vienu skumju, bet patiesu lietu: ''es meklēju drošību citos cilvēkos. es meklēju drošību stipros un mīļos plecos. šobrīd es esmu apmēram atradusi drošību, tāpēc man ir apmēram labi. es nemanu, kas notiek apkārt, kamēr man ir viņš. es nejūtu laiku, es nedzirdu cilvēkus, es nedzirdu pati savas domas. viņš ir mana vasara, vienalga kāds gadalaiks aiz loga.''

kaut viņa spētu sevi mīlēt tā, lai viņai ar to pietiktu