atbraucu mājās un iekāpju kleitā, jo tik ļoti vēlējos uzvilkt kleitu. pa virsu uzrauju lielo, mīļo rūtaino kreklu un vilnas zeķes kājās, jo rokas un kājas dreb no aukstuma. ko es vēlos pateikt? tā nu es te sēžu ar savu citronu tēju, kas patiesībā ir tikai sagriezts citrons karstā ūdenī, pavisam tādai burvīgai gaisotnei pietrūkst tikai dūmi visapkārt, taču to nepieļauj mājas iekšējās kārtības noteikumi. un tā sēžot, vēlējos pateikt jeb uzrakstīt, kas man patīk daudz labāk, ka, janvārim paejot, esmu beidzot arī atradusi savu jaunā gada apņemšanos. tas noteikti nebūs liels solis cilvēcei, taču tas būs milzīgs solis man, zinu, ka pienāks brīži, kad man nesanāks, un atkal paspruks kāds skarbāks vārds, taču es centīšos. es jau cenšos.
ir tādi brīži, kad tu jūties pavisam viens milzīgā cilvēku pūlī. brīži, kad cilvēks, kuram tu uzticēji savu dvēseli, uzvedas kā vislielākais kretīns. tādos brīžos asaras birst straumēm, bet nav īsti neviens, kurš būtu blakus, lai paturētu tavu roku. vismaz neviens tāds, no kura tu to sagaidītu. un tu ielej sev vienu malku šņabja pēc nākamā, skatiens kļūst daudz miglaināks un nesaprotamāks, domas pilnīgi noteikti ne skaidrākas un labākas. un tad negaidīti ir kāds cilvēks, kurš satver tavu roku un apjautājas, kas noticis. cilvēks, no kura to vismazāk esi gaidījis. un tieši šo mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. šo mirkļu dēļ, kuros parādās cilvēcība, rūpes un mīlestība.
lieku roku uz sirds un saku, ka es nekad nepārstāšu ticēt mīlestībai, un lai arī šobrīd mazliet dzīvoju atmiņās par vecajām, labajām, smiekliem pilnajām dienāk, kuras nemaz nebija tik sen, es zinu, ka tādas būs vēl. tādām jābūt vēl, jo bez tām manis nav. bez jums manis nav
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru