lust has no mercy

saspiest cieši, cieši, samīļot ļoti, ļoti. tā, ka jūti otru cilvēku sev blakus. tā, ka jūti, ka tavs mīļais draugs ir tev blakus. tā, ka tiešām nekad, nekad negribas laist vaļā. tieši tā gribas

redzu sevi ejam pa ielu un nāk viņš pretī savā burvīgajā, platajā, skaistajā smaidā. rodas sajūta, ka arī sirds un dvēsele uzreiz iesmejas un priekā iemirdzas. tieši viņš. viņi visi mīļi un paši mīļākie vienmēr bijuši (kaut arī es tiem nekad), taču viņš vismīļākais, nezinu kāpēc. arī vasarā, tajā lielajā ballē, tajā ''lielajā klubā'' sēdēju, runājos, kad ballē ieradās arī viņi. kā ieraudzīju, tā vislielākais smaids bija sejā, visiem galdiem un krēsliem nesos pāri, lai tikai samīļotu. liekas, nekas nekad nav devis lielāku draudzības prieku, kā tas smaids

rudens, mazliet vēsi bēniņi, tajos pavisam vientuļa gulta starp daudz kaltētiem augiem un nevajadzīgiem dēļiem, un tur arī mēs. reibuši. ne tā, kā vienmēr. mazliet draudzīgāk. tas mirklis, kad vismīļākais draugs kļūst par kaut ko vairāk. viņš, izrādās, ir skaists arī tā. drošās rokas, mīļie pleci, vislieliskākais slazds, kurā prast iekrist. taču pavada sajūta, ka ne vienpusēji. un tā vēlreiz un vēlreiz, un atkal, un atkal, un tik tālu, ka par sagadīšanos vairs nenosauksi. bet tici man, viņš toreiz bija riktīgi priecīgs, teica draudzene. ticu. redzēju un, ja atskatos, redzu joprojām

''Un, ja es še mēģinu viņu aprakstīt, tad daru to tādēļ, lai viņu neaizmirstu. Ir skumji aizmirst draugu. Visiem taču nav draugu." - Antuans de Sent-Ekziperī, Mazais Princis