šajā vasarā uzziedēja

Šajā vasarā uzziedēja
meitenes - jasmīnes,
valši nāca no vēja,
no zaļumballēm un Vīnes.

Mēs gājām barā
ar svaigām jāņrozītēm,
viņas bija sapņainas novakarā,
sapņainas no rītiem.

Tad lēca saule.
Naktis īsas un stipras bija.
Man gulēja uz pleca
tumšsarkana peonija.

Lilijas gāja baznīcā
pie Dieva, bez bērniem, bez vīra,
pār viņām dunēja, dīca,
ērģeļu elpa tīra.

Naktsvijoles rāvām mēs,
un viņas ļāvās.
Viss vienās meitenēs -
birzīs un pļavās.

Tā bija vasara,
pilna silta vēja,
pat skumja asara
tovasar uzziedēja.

Meitenes visur plauka,
vasara gāja.
Neviens uz ziedoša lauka
mūs nesargāja.

- Imants Ziedonis

salabo mani

viņa sēdēja un saprata tikai vienu lietu, vienu skumju, bet patiesu lietu: ''es meklēju drošību citos cilvēkos. es meklēju drošību stipros un mīļos plecos. šobrīd es esmu apmēram atradusi drošību, tāpēc man ir apmēram labi. es nemanu, kas notiek apkārt, kamēr man ir viņš. es nejūtu laiku, es nedzirdu cilvēkus, es nedzirdu pati savas domas. viņš ir mana vasara, vienalga kāds gadalaiks aiz loga.''

kaut viņa spētu sevi mīlēt tā, lai viņai ar to pietiktu

kaut kā tā

- Apstājies! Apstājies šeit!

viņa apstājās, viņš viņu pievilka pie sevis, norādīja uz skaisto mēnesi debesīs, kas, būdams miljoniem zvaigžņu ielenkumā, bija vienīgais, ko šajā pēdējās vasaras nakts melnumā vēl varēja ieraudzīt. viņa skatījās uz mēnesi, un viņš viņu no aizmugures apķēris turēja ap vidukli, it kā baidīdamies, ka citādi viņa salūztu uz pusēm. tā viņi minūti vai divas pastāvēja un pavēroja mēnesi, tad meitene viņam apkrita ap kaklu, samīļoja, samīļoja un iedeva buču. kaut ko tik skaistu un burvīgu viņa nebija gaidījusi. 

pastāsti man stāstu par to, cik ļoti mēness mīlēja sauli. par to, kā viņš katru nakti nomira, lai ļautu viņai elpot.

taureņu uzbrukums vēderam

paostījis sarkanā marlboro tukšo cigarešu paciņu, kas jau nedēļām glabājās viņas somā, viņš teica - smaržo pēc tevis. un tad seja un domas viņai it kā sastinga, svaidoties no ''ārprāts, viņš zina, kā es smaržoju'' uz nesaprašanu, kāpēc šī beidzot draudzīgā saruna jāpārvērš par pāris sekunžu neveiklu klusuma brīdi. jā, tas bija neveikli, savā ziņā patīkami, bet tomēr neveikli, un neveiklums nekad nevar būt līdz galam īsti pozitīvs. bet nu šie divi jau laikam spēj pārciest visu, reiz būdami pilnīgi svešinieki, pēc tam reibuma mīlnieki, tādejādi iekāpjot tā saucamajā draudzības zonā, kuru totāli nočakarēju divu nedēļu garā loveru būšana. nu ir atgriezušies pie sākotnējās draudzības, tikai bez rokām, un tā pat labāk, jo reizēm viens vārds vai pieskāriens spēj uzplēst gadiem neuzplēstu sāpi. 

tā viņa sēdēja bmw aizmugurējā sēdeklī, starp viņiem. amizanti. nekas jau nav it kā pretī, mincītis, kaķēns, viņa vēl nezina, kā viņai vairāk labpatīk viņu devēt - ir vienkārši burvīgs. nedaudz tikai traucē pie otra sāna sēdošā jau daudz aprakstītā viņa smaržojošā dvēsele. var jau būt, ka tās ir skaistas smaržas vai dušas želeja, bet, viņasprāt, tā ir viņa dvēsele. tā skan jaukāk. jebkurā gadījumā, šīm atmiņām labāk uzbērt trīs saujas smilšu, jo viņa nevēlas aizskart vai sāpināt kaķēnu. iespējams, jau atkal viņa pārāk daudz domā par citu jūtām un sajūtām, aizmirstot atkal atstāt nelielu rūmi rūpēm par savu emocionālo stabilitāti, bet ko jūs, citādāk jau tā nebūtu viņa! un kaķēns ir burvīgs, kaķēns viņas kuņģī ir iedzinis vājprātīgi tramīgus tauriņus, ik pa laikam sejā izraisot nelielu smaidu. uci puci

ya yo

es varu iedomāties sevi šeit,
un vai tā vispār var būt?
vai var būt, ka šeit ir labāk, nekā tur?
ka kaut kur, jebkur ir labāk, nekā tur?

tur, kur nolaidušies ciema ļaudis
tur, kur alkohols un cigaretes visslielākais baudījums
tur, kur starp visu slikto, tu biji mans vislielākais ieguvums
-----
es varu iedomāties sevi šeit,
ja ļausi man iedzīvoties un iemīlēties

lūdzu, iedomājies mani šeit, kur nav ne uz pusi tā pat, kā tur,
bet ir. es jūtu - ir

nepielūdzamā sieva ar izkapti

atceros, kā viņus apbrīnoju, krusttēvu un krustmāti. kādi viņi bija traki! no krusttēva nedaudz bijos, viņš bija tāds galīgi traks. ar gariem, melniem matiem, ādas jaku un moci. un krustmāte. krustmāte iemīlējusies viņā līdz ausīm, arī gariem, tumšiem matiem, ieleca ādas šortos un krusttēvam uz moča virsū. es biju viņu luīze. vienmēr bija prieks krustvecākus satikt. vēl skatos mammas jaunības bildes, kur abas ar krustmāti liepājā mācās. kā abas satika tēti un krusttēvu, kā viņi visi četri jauni un priecīgi kopā ballējās, kopā jāņus svinēja, kopā visi par mani priecājās un pēc diviem gadiem jau par kristeru, jebšu kā viņi mēdz teikt - kiki. 

šausmīgi bēdīgi, ka nebiju viņus tik ilgi satikusi. 2005.gads... tas taču ir sen? es jau saprotu, ģimenes problēmas, paši strīdas, naids un mīlestība vienlīdz liels, līdz beidzot izšķīrās. katram sava dzīve. kikis un mārtiņš arī izauguši, braukā motokrosos, itkā laimīgi viss, un vēl domāju, nu jāuzraksta krusttēvam, es taču viņus mīlu, viņi mani tāpat. jā. tā tas viss tika novilkts līdz pēdējam. līdz tam, kad nacās satikties krustmātes bērēs. briesmīgs tukšums dvēselē.

caked up

''Pielimēti nagi ....pieliktie mati..... uz lūpam maksligais smaids b ** ch.... tu esi pārliecināta ka neesi ražota Ķīnā?''

jā, es esmu pārliecināta, ka es neesmu ražota ķīna, gluži tāpat kā visas citas meitenes, kas izvēlas sevi uztjuunēt ar nedaudz vairāk kosmētiku, nedaudz neīstiem matiem, nedaudz neīstiem nagiem un skropstām. nopietni, jums nav POHUJ? jums nav pohuj, ka meitenei ir neīsts iedegums un uz augšu sakasīti mati ar dažām liekām matu šķipsnām? ja tādejādi viņa jūtas par sevi pārliecināta, tad lai tā būtu !!!! aaaaaa !!!! 

thank you, come again