paostījis sarkanā marlboro tukšo cigarešu paciņu, kas jau nedēļām glabājās viņas somā, viņš teica - smaržo pēc tevis. un tad seja un domas viņai it kā sastinga, svaidoties no ''ārprāts, viņš zina, kā es smaržoju'' uz nesaprašanu, kāpēc šī beidzot draudzīgā saruna jāpārvērš par pāris sekunžu neveiklu klusuma brīdi. jā, tas bija neveikli, savā ziņā patīkami, bet tomēr neveikli, un neveiklums nekad nevar būt līdz galam īsti pozitīvs. bet nu šie divi jau laikam spēj pārciest visu, reiz būdami pilnīgi svešinieki, pēc tam reibuma mīlnieki, tādejādi iekāpjot tā saucamajā draudzības zonā, kuru totāli nočakarēju divu nedēļu garā loveru būšana. nu ir atgriezušies pie sākotnējās draudzības, tikai bez rokām, un tā pat labāk, jo reizēm viens vārds vai pieskāriens spēj uzplēst gadiem neuzplēstu sāpi.
tā viņa sēdēja bmw aizmugurējā sēdeklī, starp viņiem. amizanti. nekas jau nav it kā pretī, mincītis, kaķēns, viņa vēl nezina, kā viņai vairāk labpatīk viņu devēt - ir vienkārši burvīgs. nedaudz tikai traucē pie otra sāna sēdošā jau daudz aprakstītā viņa smaržojošā dvēsele. var jau būt, ka tās ir skaistas smaržas vai dušas želeja, bet, viņasprāt, tā ir viņa dvēsele. tā skan jaukāk. jebkurā gadījumā, šīm atmiņām labāk uzbērt trīs saujas smilšu, jo viņa nevēlas aizskart vai sāpināt kaķēnu. iespējams, jau atkal viņa pārāk daudz domā par citu jūtām un sajūtām, aizmirstot atkal atstāt nelielu rūmi rūpēm par savu emocionālo stabilitāti, bet ko jūs, citādāk jau tā nebūtu viņa! un kaķēns ir burvīgs, kaķēns viņas kuņģī ir iedzinis vājprātīgi tramīgus tauriņus, ik pa laikam sejā izraisot nelielu smaidu. uci puci
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru