now is good

Skatos pretī sēdētājā un vairs neredzu jaunības dienu bijušo pielūdzēju, bet gan dziļu bezdibeni, kuram labprātīgi tuvojos. Bezdibeni, no kura vairs nevēlos izvairīties. Prātā pazib doma, ka tagad bezmiega naktis kļūs vēl neizturamākas, tagad mana problēma ir skaidri saskatāma - un tā ir iemīlējusies sirds.

— Paulu Koelju “Sānsolis”

pagājuši precīzi 3 gadi, kopš es tevī iemīlējos. 

ne pārāk skaidrs dzīru rīts, pulkstens varētu būt ap kādiem trijiem, kad pēkšņi, ne saukts, ne gaidīts tu uzrodies un apkrīti man ap kaklu. 

- Marta! kur tavi skaistie, sarkanie mati? tev bija tik skaisti mati! tu vairs neesi tā pati smukā Marta

- vai tad tagad esmu nesmuka?

- nē, nesmuka nē, nesmuka tu nekad neesi bijusi. bet tu neesi vairs tā Marta!

tā 2012.gada vasaras Marta, kuras sarkanajos matos tu iemīlējies. joprojām nespēju saprast, vai sarkanie mati man ir tik tuvi, jo man tiešām patīk, kā man viņi izskatās, vai tāpēc, ka zinu, ka tu tos dievini

un mēs tik ļoti jauki runājamies, mēs smejamies, tu mani lūdz uz deju ielas vidū, kad pulkstens nu jau varētu būt 4 no rīta, un mēs dejojam, tu mani griez un, apskaudams pacel tuvāk debesīm, tu apber mani ar bučām, kurām es gan nedaudz baidos atbildēt, un, cik romantiski, jautā vai iešu tev līdzi pačurāt, uz ko atbildu ar vienkāršu ''jā'', nodomājot, ka, ārptāts, es tev ietu līdz kaut uz pasaules malu. ebi, ebi!

katrā ziņā visu laiku kaut kas attur no pilnīgas tuvošanās tev. ''Marta, nāc, pastaigāsim kā kādreiz, kā jaunībā''. jā, kā jaunībā. neesam vairs tie pusaudži, kas bučodamies un mīļodamies staigāja pa izmirušajām ciemata ielām

un tomēr mīlu tevi. un joprojām neesmu tev to pateikusi. varbūt vēl pēc 3 gadiem

poison

- kāpēc mēs tik reti tagad tiekamies? mēs kādreiz ballējāmies biežāk

seko pamatīgs izbrīns. pagaidi, ko? par ko tu runā? kaut gan taisnība, atļāvos papētīt un jāteic, tu patiešām biji mans mīļākais draugs un brālis, tev rūpēju es un tu man, bet zinot, kā mūsu saraustītās mīlas dēkas šo visu draudzību, tā teikt, sačakarēja, tavs jautājums liekas patiešām stulbs un nevietā

- mincīt, es labprāt ar tevi draudzētos visu laiku un katru dienu, bet tu taču pats zini...

- nu tā jau ir.., viņš atbildēja, un actiņas nolaidās uz leju

un šoreiz pat nav nozīmēs, cik mīlas apreibuši un nemanāmi esam, cik kaislīgi mums gribas vienam pie otra (jā, arī tev pie manis)

šoreiz nozīme ir tai ziņai, kuru saņemot, man sirdī iezogas neviltots prieks un seja, pati nezinot, savelkas smaidā. un tā nav tava ziņa. un nevajag arī

laika deglis, vēlams nedziestošs

- tēju vai kafiju?

- tēju, man negaršo kafija!

- negaršo kafija ??? tev gan daudz kas negaršo

ha ha haaaa

tev liekas, ka tev būs vienalga, bet kad tā ir bijis? tu sev simto reizi centies iestāstīt, ka tu māki arī bezrūpīgi aizrauties, un simto reizi attopies ar asarainām acīm, kad esi viena vai milzīgu prieku, kad esi jau divi. 

- tēju vai kafiju?

- nu taču tēju, cik reizes var teikt, ka man negaršo kafija?

smiekli un buča. (un milzu throwback's 2012 rudenī)

reizēm es tiešām nesaprotu, kāpēc lietas notiek tik sarežģīti un reizē vienkārši kā tās notiek. kāpēc tad, kad izlem par labu nekam, tev pie sliekšņa piebungā pilnīgi viss, savukārt, kad beidzot pieņem šo visu, tas attālinās un sāk kļūt par mūžīgi saldo it neko. ja kāds mani iemācītu mīlēt sevi par diviem, es tiešām nemaz nesūdzētos. taču ļoti iespējams es meloju, jo man pat Tava kafija patiesībā šķiet garšīgāka par jebkuru tēju

Queen of disaster

- bieži esmu domājusi, vai darīju pareizi, ļaujot tev tik ātri būt ar viņiem

cik tev, meitenīt, vispār ir gadi? vai tu, meitenīt, vispār zini, kas ir mīlestība? vai tu, meitenīt, neesi apmaldījusies iedomu kaislībās?

tu visu izdarīji pareizi un pēc labākās sirdsapziņas. tu man ļāvi pašai savām acīm iepazīt rūpes, iepazīt mīlestību pret otru cilvēku, iepazīt īstu greizsirdību un patiesas sāpes, dziļāko ciešanu asaras. man pašai. man to neiemācīja filmas vai citu cilvēku stāsti. es pati biju tur un pati visu redzēju. es pati biju tur augšā un pati kritu pavisam zemu lejā. vārtījos rozā mākoņos un atsitos sāpju kliedzienu bezdibeņos. un to man iemācīji tu, ļaujot iet pie viņiem. un es viņiem devu sevi visu, savu prātu, dvēseli un ķermeni. varbūt es tagad esmu apmaldījusies, varbūt tieši tur, kur man vajag būt, mīlēdama tos, kas spēj garantēt citas sievietes pozīciju, bet tā taču ir īstā dzīve, būt citai sievietei, jo es izdzīvoju visvairāk, es pazīstu īstu iekāri un spēju atšķirt īstu mīlestību no tās, kura tiek prezentēta sabiedrībai. citiem var likties, ka es tādejādi tikai ciešu, ka daru pāri sev un citiem, ka esmu visdziļākās lamatas un inde, bet neticiet. es esmu liktenis. es esmu patiesība.

haha, vai tu vari iedomāties, ka viņam ir draudzene?

draudzene, kuru viņš nelietīgi ir krāpis ar mani no pirmās dienas, nodomāju es, un atbildēju ar vienkāršu jā

 And if I said that I didn’t plan for it to turn out this way I’d be lying- because I was born to be the other woman. I belonged to no one- who belonged to everyone, who had nothing- who wanted everything with a fire for every experience and an obssesion for freedom that terrified me to the point that I couldn’t even talk about- and pushed me to a nomadic point of madness that both dazzlez and dizzied me.

kaila balerīna

plēšu uz pusēm savu prātu un sirdi, nezinot, kam savu bēdu (vai iegribu?) uzticēt, un vai vispār uzticēt. un kas tas tagad ir? pagātnes rēgi taureņu veidolā ielaužas manā vēderā, un es acīmredzami jūku prātā

dienas sapnis tik īsts, ka liekas bijis patiess

mēs nedrīkstam, bet mēs citādi nespējam. viņa savā pavedinošajā sarkanajā balles kleitā, viņš viens tāds starp tūkstoti, un viņi bēg, jo ir aizliegti. 

- ko tu dari, nepīpē istabā!

- hah, fuck me, viņa atbild, iepinot viņu dūmu mutulī 

nothing to lose, nothing to gain

es pati savus ceļus nespēju izdibināt, kur nu vēl citi. sēdēju jau toreiz, jau tajā 2012.gada novembrī un zināju, ka dzīvošu no šīm atmiņām. Memories of them were the only things that sustained me, and my only real happy times. Es jau tad zināju, ka tās būs vienīgās manas atmiņas, kam es savā dzīvē piešķiršu jēgu un nozīmi, un cik romantiski sāpīgi man būs pēc tam. Bet tad, kad sāp dienu no dienas tulīt 2 gadus, tad romantiski nešķiet, jo, lai arī kā es zinātu, kā viss rit uz priekšu, man tomēr vienalga piemīt šis mušas intelekta koeficients, kad runa ir par šiem manas mazās dzīvītes mirkļiem. vēlme aizmirst un tai pat laikā nekad neaizmirst pārāk spēcīgi grūstās viena gar otru, līdz brīdim, kad paliek žēl sevis un citus, kurus ievelku savās mušu dejās ap savas dzīves vienīgo gaismas objektu, pret kuru sisties, sisties līdz nosisties

luv

“I love you without knowing how, or when, or from where. I love you simply, without problems or pride: I love you in this way because I do not know any other way of loving but this, in which there is no I or you, so intimate that your hand upon my chest is my hand, so intimate that when I fall asleep your eyes close.”