nothing to lose, nothing to gain

es pati savus ceļus nespēju izdibināt, kur nu vēl citi. sēdēju jau toreiz, jau tajā 2012.gada novembrī un zināju, ka dzīvošu no šīm atmiņām. Memories of them were the only things that sustained me, and my only real happy times. Es jau tad zināju, ka tās būs vienīgās manas atmiņas, kam es savā dzīvē piešķiršu jēgu un nozīmi, un cik romantiski sāpīgi man būs pēc tam. Bet tad, kad sāp dienu no dienas tulīt 2 gadus, tad romantiski nešķiet, jo, lai arī kā es zinātu, kā viss rit uz priekšu, man tomēr vienalga piemīt šis mušas intelekta koeficients, kad runa ir par šiem manas mazās dzīvītes mirkļiem. vēlme aizmirst un tai pat laikā nekad neaizmirst pārāk spēcīgi grūstās viena gar otru, līdz brīdim, kad paliek žēl sevis un citus, kurus ievelku savās mušu dejās ap savas dzīves vienīgo gaismas objektu, pret kuru sisties, sisties līdz nosisties