plēšu uz pusēm savu prātu un sirdi, nezinot, kam savu bēdu (vai iegribu?) uzticēt, un vai vispār uzticēt. un kas tas tagad ir? pagātnes rēgi taureņu veidolā ielaužas manā vēderā, un es acīmredzami jūku prātā
dienas sapnis tik īsts, ka liekas bijis patiess
mēs nedrīkstam, bet mēs citādi nespējam. viņa savā pavedinošajā sarkanajā balles kleitā, viņš viens tāds starp tūkstoti, un viņi bēg, jo ir aizliegti.
- ko tu dari, nepīpē istabā!
- hah, fuck me, viņa atbild, iepinot viņu dūmu mutulī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru