nu jau tumšā rudens vakarā staigāju pa tukšajām Kuldīgas ielām, kas manai pilsētai svētdienās ir ļoti raksturīgas, un ieraugu divus jauniešus - puisi un meiteni - dauzonīgi un tomēr ļoti mīļi atvadoties. viņiem varētu būt gadi 16, nospriežu. un cik tas ir jauki. cik jauki ir būt 16 gados, kad ne par ko, ne par ko nav jāsatraucas. ne par ko, kā tikai ātrāk tevi satikt vai saņemt tavu īsziņu.
man arī bija sešpadsmit. un vēl pavisam nesen, ha. bet sapratu, ka savos gandrīz jau divdesmit gados nav jālien atpakaļ pusaudžu gados. ja nu tikai paspēlēties, bet arī tad jāuzmanās, jo sešpadsmit gadi ir diezgan vasarīgi rudenīgs vecums. gluži k;a tagad vasaru lēnām nomaina rudens, tā arī lielos priekus un mīlestības nomaina skumjas, kas bieži mēdz pavadīt vēl daudzas vasaras uz priekšu. līdz brīdim, kad par rudeni vairs neskumst.
pavisam interesanta gada pirmā puse, taču jāteic, ka beidzot jūtos īstajā vietā un laikā sev un priekš sevis. vasara, it's been real, bet šķiet pirmo reizi es nespēju sagaidīt zeltaino lapkriti un visu pārējo, ko rudens spēj sniegt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru