kas tur īsti notika?

16/19

- tu taču teici, ka es tev besīju

- nu besī jau arī

- tad kāpēc..

- jo besī. un patīc. jo mīlu

- tu mani mīli?

- saprotams. vienmēr

- es tevi arī

Was it just a dream or did he hear her say?

vienmēr, visus šos gadus. bet gadiem ir tāda īpašība - ar tiem mēs novecojam, kļūstam (kā citi stāsta) gudrāki. un es saprotu, kāpēc tu atnāci. es tevi mīlu, un ar to man jāpietiek. un man beidzot patiešām arī pietiek ar šo mazumiņu, kas ir tik neizsakāmi daudz. 

tu man, es tev

mēs viens otram nekad

tas ir kā vērot sauli norietam. skaisti, skumji, patīkami, sāpīgi, visādi citādi neaprakstāmi. un kad saule tavās acīs ir norietējusi, mums ir laiks iet katram uz savu pusi, neko nesakot un vairs neatskatoties

There she was like a picture

There he was, he was just the same

old money

nu jau tumšā rudens vakarā staigāju pa tukšajām Kuldīgas ielām, kas manai pilsētai svētdienās ir ļoti raksturīgas, un ieraugu divus jauniešus - puisi un meiteni - dauzonīgi un tomēr ļoti mīļi atvadoties. viņiem varētu būt gadi 16, nospriežu. un cik tas ir jauki. cik jauki ir būt 16 gados, kad ne par ko, ne par ko nav jāsatraucas. ne par ko, kā tikai ātrāk tevi satikt vai saņemt tavu īsziņu.

man arī bija sešpadsmit. un vēl pavisam nesen, ha. bet sapratu, ka savos gandrīz jau divdesmit gados nav jālien atpakaļ pusaudžu gados. ja nu tikai paspēlēties, bet arī tad jāuzmanās, jo sešpadsmit gadi ir diezgan vasarīgi rudenīgs vecums. gluži k;a tagad vasaru lēnām nomaina rudens, tā arī lielos priekus un mīlestības nomaina skumjas, kas bieži mēdz pavadīt vēl daudzas vasaras uz priekšu. līdz brīdim, kad par rudeni vairs neskumst.

pavisam interesanta gada pirmā puse, taču jāteic, ka beidzot jūtos īstajā vietā un laikā sev un priekš sevis. vasara, it's been real, bet šķiet pirmo reizi es nespēju sagaidīt zeltaino lapkriti un visu pārējo, ko rudens spēj sniegt

when we collide, we come together

kur gan citur iemīlēties, ja ne zaļumballē, un kurā gan citā, ja ne tevī?

kad tieši tikko, tikko esmu sākusi atstāt tevi pagatnē, tu uzrodies un vēlies mani mīlēt. un lai arī kā es censtos atturēties, tas ir praktiski neiespējami. šķiet, katrs tavs skūpsts uz mana kakla atstāj dedzinošas pēdas, un ja vēl skaidrā prātā cenšos cik spēka grūst tevi prom, tad jo vairāk es reibstu, jo vairāk arī tev tuvojos un vairs necenšos pretoties.

kur tu tik skaists radies? un kā? kad pirmie rīta saules stari, lauzdamies cauri aizkariem, izgaismo tavu ķermeni, liekas, ka tu burtiski mirdzi, it kā būtu eņģeļu sūtīts. un es tevi mīlu. es tevi mīlu, mīlu, mīlu, es tevi tik ļoti mīlu. man atkal ir sešpadsmit un es dievinu katru tavu kustību, katru vārdu, katru ķermeņa šūnu

- tu man riebies!

- riebjos? kāpēc?

- jo tu man tik ļoti patīc, ka tu man riebies!

- bija prieciņš?

- bija

- tagad patīku?

- patīc

seko pļauka

- auuu ha ha, atkal riebjos?

- vienmēr; un atkal seko buča

cikos mēs precēsimies?

now is good

Skatos pretī sēdētājā un vairs neredzu jaunības dienu bijušo pielūdzēju, bet gan dziļu bezdibeni, kuram labprātīgi tuvojos. Bezdibeni, no kura vairs nevēlos izvairīties. Prātā pazib doma, ka tagad bezmiega naktis kļūs vēl neizturamākas, tagad mana problēma ir skaidri saskatāma - un tā ir iemīlējusies sirds.

— Paulu Koelju “Sānsolis”

pagājuši precīzi 3 gadi, kopš es tevī iemīlējos. 

ne pārāk skaidrs dzīru rīts, pulkstens varētu būt ap kādiem trijiem, kad pēkšņi, ne saukts, ne gaidīts tu uzrodies un apkrīti man ap kaklu. 

- Marta! kur tavi skaistie, sarkanie mati? tev bija tik skaisti mati! tu vairs neesi tā pati smukā Marta

- vai tad tagad esmu nesmuka?

- nē, nesmuka nē, nesmuka tu nekad neesi bijusi. bet tu neesi vairs tā Marta!

tā 2012.gada vasaras Marta, kuras sarkanajos matos tu iemīlējies. joprojām nespēju saprast, vai sarkanie mati man ir tik tuvi, jo man tiešām patīk, kā man viņi izskatās, vai tāpēc, ka zinu, ka tu tos dievini

un mēs tik ļoti jauki runājamies, mēs smejamies, tu mani lūdz uz deju ielas vidū, kad pulkstens nu jau varētu būt 4 no rīta, un mēs dejojam, tu mani griez un, apskaudams pacel tuvāk debesīm, tu apber mani ar bučām, kurām es gan nedaudz baidos atbildēt, un, cik romantiski, jautā vai iešu tev līdzi pačurāt, uz ko atbildu ar vienkāršu ''jā'', nodomājot, ka, ārptāts, es tev ietu līdz kaut uz pasaules malu. ebi, ebi!

katrā ziņā visu laiku kaut kas attur no pilnīgas tuvošanās tev. ''Marta, nāc, pastaigāsim kā kādreiz, kā jaunībā''. jā, kā jaunībā. neesam vairs tie pusaudži, kas bučodamies un mīļodamies staigāja pa izmirušajām ciemata ielām

un tomēr mīlu tevi. un joprojām neesmu tev to pateikusi. varbūt vēl pēc 3 gadiem

poison

- kāpēc mēs tik reti tagad tiekamies? mēs kādreiz ballējāmies biežāk

seko pamatīgs izbrīns. pagaidi, ko? par ko tu runā? kaut gan taisnība, atļāvos papētīt un jāteic, tu patiešām biji mans mīļākais draugs un brālis, tev rūpēju es un tu man, bet zinot, kā mūsu saraustītās mīlas dēkas šo visu draudzību, tā teikt, sačakarēja, tavs jautājums liekas patiešām stulbs un nevietā

- mincīt, es labprāt ar tevi draudzētos visu laiku un katru dienu, bet tu taču pats zini...

- nu tā jau ir.., viņš atbildēja, un actiņas nolaidās uz leju

un šoreiz pat nav nozīmēs, cik mīlas apreibuši un nemanāmi esam, cik kaislīgi mums gribas vienam pie otra (jā, arī tev pie manis)

šoreiz nozīme ir tai ziņai, kuru saņemot, man sirdī iezogas neviltots prieks un seja, pati nezinot, savelkas smaidā. un tā nav tava ziņa. un nevajag arī

laika deglis, vēlams nedziestošs

- tēju vai kafiju?

- tēju, man negaršo kafija!

- negaršo kafija ??? tev gan daudz kas negaršo

ha ha haaaa

tev liekas, ka tev būs vienalga, bet kad tā ir bijis? tu sev simto reizi centies iestāstīt, ka tu māki arī bezrūpīgi aizrauties, un simto reizi attopies ar asarainām acīm, kad esi viena vai milzīgu prieku, kad esi jau divi. 

- tēju vai kafiju?

- nu taču tēju, cik reizes var teikt, ka man negaršo kafija?

smiekli un buča. (un milzu throwback's 2012 rudenī)

reizēm es tiešām nesaprotu, kāpēc lietas notiek tik sarežģīti un reizē vienkārši kā tās notiek. kāpēc tad, kad izlem par labu nekam, tev pie sliekšņa piebungā pilnīgi viss, savukārt, kad beidzot pieņem šo visu, tas attālinās un sāk kļūt par mūžīgi saldo it neko. ja kāds mani iemācītu mīlēt sevi par diviem, es tiešām nemaz nesūdzētos. taču ļoti iespējams es meloju, jo man pat Tava kafija patiesībā šķiet garšīgāka par jebkuru tēju