plecs, uz kura izraudāties

ir lietas, ko apgalvojam ar visciešāko pārliecību līdz brīdim, kad paši tam vairs neticam, līdz brīdim, kad tā vairs nav taisnība. visu šo laiku tas tiek turēts mūsos, jo mēs domājam, ka tā būs labāk gan mums, gan citiem. mums ir bail, ka citi mūs nosodīs, ka citi mūs apsmies, ka nesapratīs, bet dzīves īstākā vērtība ir draugi, tā ir mūsu pirmā vērtība. lai arī mēdz teikt, ka draugi nāk un iet, ir tomēr tas viens īpašais cilvēks, kurš tur ir bijis vienmēr, kurš mums ir bijis apnicīgs un kaitonošs, bet reizē pats pats vienīagis un labākais, bez kura nebūtu mūsu. reizēm, kad ģimene no mums ir novērsusies un visa pasaule mūsu acu priekšā lēnām un mokoši brūk kopā, ar mums paliek tikai draugs. draugi ir mūsu īstā ģimene. ģimene, kuru mēs izvēlamies un veidojam. es savai ģimenei neļaušu sabrukt, jo ja nav mana ģimene, neesmu arī es.

vienmēr nelaikā

es nezinu vai dzīve ir dzīva, es nezinu vai ir kaut kas augstāks, es nemaz nezinu vai ir tāds mērfijs ar visiem saviem likumiem, bet vienmēr būs tā, ka nekad nebūs tā kā vajag. viss notiks nelaikā. nu teorētiski nav jau īsti par ko sūdzēties. man nav. gan jau kādam citam būs ko pasūdzēties. bet nu dzīvojam dzīvi dzīvā dzīvē, jo dzīvā dzīvē dzīva dzīve.

gars

būs lab! es nezinu vai tagad ir vai nav lab, bet es zinu, ka būs lab!

veselīga zinātkāre

bet kas tad vairāk var atstāt uz mums to negatīvo iespaidu? tas, ka es darīšu visu kā man prasa un būsim itkā laimīgi, vai tas, ka kaut vai dēļ tīri vienkārša kompromisa es reizi pa reizei varēšu izdarīt to, ko es gribēšu? es darīšu kā gribēšu.

neatbildētais jautājums

kāpēc cilvēki saiet kopā? kāpēc precas? kāpēc tie rod bērnus? un savukārt, kāpēc ir cilvēki, kas nemeklē šo lielo mīlestību jeb tā saucamo otro pusīti? tie cilvēki bez bērniem.

tāpēc, ka katrs izvēlas iet savu ceļu, katrs izvēlas būvēt savu laimi. bet ne jau vienmēr tā veidos kopīgu laimi. laime mēdz aiziet neceļos. cilvēks, ko mīlam, var izrādīties pavisam cits cilvēks pēc dabas. tā ir tā pasaules nežēlība. bet lieta, ko vēl jo vairāk nevar saprast - kāpēc ir cilvēki, kas to pacieš? un kāpēc vispār tā jārīkojas? ja tev ir bērni, tev tie ir jāmīl. ja esi precējies, tad esi labs un godīgs cilvēks pret otru. nedrīkst izturēties ar necieņu, nedrīkst vēlēt ļaunu. vēlētos rakstīt, ka ''nedrīkst nemīlēt'', taču saprotu, ka tā nav. un ja nemīli - nebojā otram laimi. nebojā sava otra cilvēka laimi, nebojā sava bērna dzīvi. bez tevis vienkārši ir laimīgāk, bet ne jau nu es to visai pasaulei vienkārši iemācīšu.

pašiem negribot

mūzikai, dziesmām pieder ārkārtīgi liela vara pār cilvēku. nepietiek jau ar to, ka dziesmās izteiktas mūsu sajūtas, tās arī atgādina par konkrētiem cilvēkiem, dzīves notikumiem. dziesmas atspoguļo mūs, mūsu priekus un bēdas. ārkārtīgi dīvaini uzslēgt dziesmu, kas kādreiz bijusi ārkārtīgi nozīmīga un sāpīga reizē. tā atgādina visu. visu, kas tev bija svarīgs, visu, ko pārcieti, tā atgādina to, kas biji. tā atgadina to, kāda biju es. un vēl brīnumainākā kārtā, ir skumji. ne jau par to, ka būtu bijis labāk, jo nebija labāk, bija tikai sliktāk. bet ... tā tomēr atgādina kaut ko ļoti nozīmīgu, kaut ko, ko nevar izskaidrot. šo dziesmu nebiju skandinājusi kopš ziemas beigām.

meggga mind

es jautāju ''vai tavuprāt pastāv dzīve pēc nāves?'' un kā atbildi saņēmu pavisam pārliecinošu un vienkāršu ''nē.''

padomājot loģiski, tā tam vajadzētu būt. jo viss jau ir pasakas. maģija vienmēr pastāvējusi tikai filmās un multenēs. nu vismaz tāāāda maģija. bet tiešām? vai tas ir viss? mēs vienkārši esam daba un nekas vairāk? piedzimstam, nodzīvojam cik vien mūsu spēkos un mirstam? tāds būtu tas mūsu dzīves uzdevums? vienmēr licies, ka dzīve pēc nāves tiešām pastāv, bet šī atbilde mani tiešām visai sāpīgi ieintriģēja. es sāku tam reāli pieiet. kas gan mēs cilvēki esam, lai pēc nāves dzīvotu pēcnāves dzīvi ? jāteic, ka tas ir visai skumji. mēs visu mūžu dzīvojam, mums sāp, mēs bēdājamies un priecājamies, raudam un smejamies, ir tik daudz pārdzīvojumi un piedzīvojumi... kam tas viss? lai tā vienkārši nomirtu?