zaļumballe nebeidzas

sporta svētki, značit vakarā balle. pie manis nenormāla nometne, manā istabā apmetas 5 cilvēki un tā. viss ok. ejam uz zaļumballi. tā kā esam piecas brīnišķīgas un jautras jaunietes, arī šoreiz ceļš paiet diezgan ātri. ieejam estrādē pulksten vienpadsmitos vakarā. balle jau rit pilnā sparā, cilvēki godīg sakot kādi miljons. oooooook, sameklējam sev diezgan brīnišķīgus soliņus, kur nometam savas jakas, jo vakars rādās ļoti silts. nedaudz atkorķējam, nedaudz ieņemam. ir labs. o, laba dziesma!! jāskrien dejot. un ja mēs dejojam, tad ar visu atdevi līdz pēdējam elpas vilcienam. anija nabags tikai sēž mūsu soliņos un viena pati tukšo savu bēdīgo lucky dog, jo redz anija nedejojot. un tā tas viss notiek. dejojam, iedzeram, dejojam, iedzeram. un pie reizes pačurājām. gan tā, gan tā! saprotu, ka vēlos atkorķēt savu brīnišķīgo alu, un man pat ir šķiltavas. problēma ir tikai viena - es to nemāku. nu a kooo, jādodas lūkoties pēc palīdzības un tur jau es redzu sen neredzētu vientuļu eliasu stāvam pie ''bāra''. viss ok, mana pudele nu ir vaļā un neliels chit chat arī uzsists. un tā jau atkal dejojam, dzeram, dejojam, dzeram and so on. mirklis, sēžām savos brīnišķīgajos soliņos, kur pēkšņi sēž baigi daudzi, jo, kā saprotams, mūsu izvēlēties soliņi ir brīnišķīgi. apkārt ceļo zīverta latgales ļerga, no kuras gan atsakos, jo zini - ļerga. un tā tā balle iet un viss lieliski !! a ko, balle tagad beidzās. muzikantiem beidzās, vilgālniekiem tomēr nē. nepaiet ne pāris minūtes, kad pēc muzikantu aizvākšanās estrādē skan tā pati labā mūzika tikai ne dzīvā, bet gan magnetafona izpildījumā. problem? anija, alise un elizabete izlēmušas doties mājup. iedodu mazajām atslēgu, izstāstu kas un kā un tā. abas ar vulkanlauru prom tik drīz nemaz ar netaisamies, jo kur vēl labāk kā vilgālē? un tā tas laiks iet un tā tas laiks paiet līdz diemžēl pienācis ir rīts, kad man zvana anija un prasa, kur es esot. nu kur, kur - vilgālē esmu!! un tā nu sagadījies, ka anija vēlas braukt mājup un alise ar viņu reizē, kas nozīmē to, ka elizabetei nabagam jāguļ vienai manā piecu cilvēku nometnē, svešā mājā starp svešiem cilvēkiem. ko ar lauru domājam? tikai to, ka žēl, protams!! oj, oj, atvainojiet, atvainojiet. aizmirsu pieminēt diezgan svarīgu lietu - pirtī arī bija praivat pārtijs, tāpēc mēs ar eliasu cilvēcīgi iezagāmies un nozagām turku šņabi, sarkanvīnu, baltvīnu un miljons maizi. un jau atkal! jau atkal tā tas laiks iet un skrien un pēkšņi attopamies ar vulkanlauru sēžam pie vilgāles veikala ar 2 vīna pudelēm, turku šņabi un miljons alus bundžām. nebūtu jau slikti, tikai pieņemts, ka daudzi cilvēki pulksten desmitos no rīta ceļas nevis sīņo pie vilgāles veikala. a kooo? balle !! un jau atkal nepaiet ne milzīgs laika periods, kad mana mamma attopas, ka neesmu un neesmu bijusi arī mājās. saņemu raižpilnu telefonzvanu par to, kur esmu, kur paliku pa nakti, kāpēc tā un cikos būšu mājās. lieki pieminēt, ciemos grasās ierasties mana pusmāsa, ko esmu satikusi reizi dzīve, kad biju četrus gadus veca. nu a kooo ? balle !!!! un tā ballējām no vienpadsmitiem vakarā līdz vieniem pēcpusdienā !!

nu zaļumballe!

sapucējušās un ejam. priekšā trīs kilometri. par laimi abas esam superīgas un smieklīgas, ceļš paiet nemanot. ejam lejā uz estrādi, balle jau sākusies. nu tā nedaudz sākusies. pilnīgi pārdodas izlejamais alus un sidrs - fancy. okeeej, ieejam iekšā, tos 2 latus par ieeju nekur neviens neprasa, problem ? mums sanāca iet tieši cauri kaut kādam karstajam punktam, kur no visām malām cilvēki, kā jau laukos, skatījās virsū un vēl norādīja ar pirkstiem. ķipa mēs vietējās, mūs tikai neviens nepazīst. atrodam ideālo spotu, pašā stūri, normaļuks. sākumā liekas bišķiņ gaļaks, bet tad jau tur laida ezerā ķipa nāriņu un bija salūts, ja, un tā vispār. ;D turpinam sēdēt. mūs pamana jurģis, pienāk, runājas ar alisi un tā, mani pamana le wild zauers, arī runājam kaut ko es nezinu ko. pēc tam es aizmirsu. laikam sākām tukšot savu līdz paņemto alkoholu (alisei 3 laima tuborgi, man 2 dlight un 2 cēsu ali, ķipa nožēlojami). tad pārvacamies kaut kur uz citiem soliņiem, kas vairāk centrā. vai arī tad vēl nē. ā tad vēl nē. ejam ''čurāt''. nākam atpakaļ, atkal sēžam malējos soliņos. pienāk eliass ar cepuri. runājam kaut ko nezinu ko. vēlreiz pienāk jurģis. viss narmal, nedaudz gaļaks, bet paliek jau interesantāk. mūs tikai cienā, cienā ar aliem. tagad laikam pārvacamies uz tiem soliņiem, kas vairāk ir centrēti vidū. sēžam. tukšojam savu ķipa nožēlojamo alkoholu un ejam lak pa laikam ''čurāt''. o, iedeva galvā!! baigi jautri. gribam iet ''čurāt'', es meklēju somā gengeles, nāni gengeles, sāku kliegt, ka man nav gengeles, alise kliedz uz mani, ka esmu stulba, jurģis visam pa vidu dod mums savas gengeles, kur ir iekšā viena gengele, nu kād jēg, nu kād jēg? sāku domāt kur pēdējo reiz ''čurājām''. a tur nav. tad atceros, ka pēdējo reiz es gengeļoju tajos malējos soliņus. skrienu pāri visiem soliņiem, nenokrītu. ir gengeles. zajebis, ejam ''čurāt''. noejam, atkal nevaru atrast. alise atkal kliedz, es under pressure, bet atradās. fuck tās lielās somas. es tovakar pārāk daudz izvandīju savas somas saturu zemē, lai kaut ko atrastu. bet zajebis, reibst kā nahuj, jautri kā nahuj, šitā man pēdējo reiz bija pirms 2 gadiem estrādē latvijas radio ballītē ar elīzu. nesūdzos, jo sūdīg nav. es laikam kaut ko lēni runāju, jo alisei ar jurģi bija tas jāatdarina un jāsmejās, okeeeej. eliass mums iedod katrai kaut kādu nefiltrēto alu, nu tā kā es neko nesaprotu, tad dzerams ir. izdzeram, zajebiss, viss tik smieklīg, neko nevar saprast. par ko bija sarunas vispār huj zin. man gribās dejot, sāku kliegt, ka gribu dejot, saku alisei un eliasam, lai ejam visi dejot, alise saka, lai eju ar eliasu. īstenībā diezgan loģiski, jo kaC sakars~~ iet trijiem dejot. tobrīd bija taC sakars~~. dejojam, vispār dirsā neko nesaprotu, tie grizieni ahujennie. ā es vēl mācīju kaut kam kā taisīt to, ka apguļās un uzrauj galvu augšā, bet tas bija pirms vai pēc dejošanas neatceros. beidzam tagad dejot, ejam atpakaļ, neatceros vispār neko, kur kas un kā. eliasam pazudis maks, mani velk līdz meklēt, esmu kaut kādā sēta, man bail, eju meklēt alisi, atrodu alisi, mēs es nezinu ko daram, alises māsa mums iedod sidru. okeeeeej. gāāāršigsssss. ejam uz vilgāles pirts trepītēm dzert sidru. najs. kaut ko runājam arī. tad beidzas mūzika visi kliedz, pēc kādas minūtes tikai attopamies, ka beidzas mūzika un visi kliedz. laikam kaujās. aizejam, visi kliedz un eliass asinīs, okeeeeeeeeejjjj. kaut ko tur kjhsdjhfdaseuwh neko nesaprot. ā mēs vēl ar alisi vienā brīdī gājām mājās, aizgājām līdz veikalam, domājām kād jēg, kād jēg iet mājās un gājām atpakaļ. es tikai neatceros vai tas bija pirms vai pēc tā flē. man liekas pēc. neko daudz jau neizdarījām, pasēdējām uz pakāpiniem. mājās bijām piecos. normaļuks!!

dark paradise

reiz pie mums skolā bija cilvēki, kas itkā stāstīja par veselīgu uzturu, līdz varēja pamanīt, ka uztura piramīdā nav gaļa un katrs nākamais plakāts ar vien vairāk un uzbāzīgāk stāsta par dievu un kristietību, katrs nākamais sludinātājs savos teikumos ar vien vairāk piemin mūsu tēvu debesīs, svētī tā vārdu. pirmspēdējais plakāts - vēstījums par alkohola un narkotiku lietošanas sekām, par cigarēšu kaitējumu. pie tā sieviete gados. pieejam klāt un no sākuma mums stāsta par jau iepriekš minētajām narkotikām, alkoholu un cigaretēm. stāsts aiziet līdz tam, ka cilvēks savas smadzenes kontrolēt nevar, jo gribasspēks nav tik stipra maņa kā atkarība. jūtu, ka drīz nāks dievs. protams. sievietes teiktas mums mēģina iestāstīt  to, ka no atkarībām nav neviena cita izeja kā tikai un vienīgi dievs, ticēšana tam un lūgšanas, lai mūs izārstē un uzved uz pareizē jeb ticības ceļa. mani tas aizkaitina. es sāku strīdēties. saku, ka tam nepiekrītu, ka uzskatu,ka cilvēks pats var izārstēties no atkarībām. liekas, viņa mani pat nedzird. viņai ir tikai viena doma, ko sludināt - dievs. saku, ka katrs cilvēks var ticēt kaut kam citam. ka mums katram ir tas ''savs dievs'',kam mēs ticam. ja neticam dievam, mūsu tēvam debesīs, tas nenozīmē, ka mūsos nav ticība. sieviete uz mani skatās, smaida un saka ''bet dievs ir tikai viens''. es padodos. eju prom. sludinātāji - viņi netic sev, viņi tic dievam. viņi sevi neuzskata par personībām un par cilvēkiem, jo viņus vada dievs. un viņi to sludina mums. viņi pat dievam netic tik ļoti kā cilvēki, kas tam pievēršas sevis dēļ. viņi dievu sludina un tas, manuprāt, viņus padara par grēciniekiem. es dievam, mūsu tēvam debesīs, neticu. neuzskatu, ka tas padara mani par sliktāku cilvēku, jo man ir ticība citās lietās. man ir ticība sev un cilvēkiem sev apkārt. es ticu tam, ka mūs vada kāds augstāks spēks, kurš nav ne jēzus, ne dievs, mūsu tēvs debesīs, jo, piedodiet atvainojiet, bībele ir diezgan fucked up. ''dievs teica lai top gaisma un gaisma tapa''. un tas, ka nēsāju krustiņu ap kaklu un mēdzu iesaukties ''ak dievs!'', nenozīmē, ka pasakos mūsu tēvam debesīs.

1996. gada 16. februārī

Pagājušā naktī prātodama dažādas domas, ilgi nevarēju iemigt, un nonācu pie secinājuma, ka visus pārdzīvojumus un intresantākos faktus, kas saistīti ar mūsu mazo Martiņu, pierakstīšu dienasgrāmatā, kaut vai tāpēc vien, ka Māris no mums ir tālu un nav ar ko padalīties pat vakaros, kā tad mums te abām iet. Martiņa taču ir mans piepildījies ilgi lolotais un sapņotais sapnis. Ar viņas ienākšanu manā un arī Māra dzīvē viss taču ir daudz, daudz savādāk.
Tā kā nesāku rakstīt agrāk, tad atļaušos nedaudz iegrimt atmiņās un pierakstīt tos mirkļus, kuri jau ir pagājuši, jo, ja šodien tas viss vēl ir svaigā atmiņā, tad laikam skrienotun notikumiem pieaugot, daži momenti var arī izkrist no atmiņas.

Tātad:

tuvojās 1995. gada Ziemassvētki, un es gaidīju ierodamies pasaulē mūsu mazo(lielo) brīnumu.

19.12.95.

Māris mani aizved pie ārsta uz kārtējo vizīti, no kurienes mani pa taisno aizsūta uz slimnīcu, jo paziņoju par pirmajām novērotajām pazīmēm. [..] Māris, protams, jau nedaudz satraukt, arī es sāku satrauktiesm taču, nodzīvojot līdz vakaram pa nodaļu, sāpes lielākas arī nekļūst. [..]

20.12.95.

Abi it kā izgulējušies kaut ko gaidam. [..] Ao 9.00 man sākas sāpes, kuras, kā nojautu, nu bija īstās, taču es uzņēmu to ar iekšēju mieru un prieku, jo beidzot taču gribējāsvisam pielikt punktu, [..] Cītīgi darot visu, ko teica vecmāte, plkst. 14:56 pēc Māra pulksteņa beidzot izlauzās un sevi pieteica mūsu mazā Martiņa, kura nebija nemaz tik maza, jo svēra precīzi 4,628 kg.

To laimi, kādu es izjutu pēc bērna dzimšanas, nav iespējams ne izstāstīt, ne aprakstīt. Tagad taču man ir meita! Mana! Pirmo nakti tikai reizēm iekritu miegā, jo visu laiku uztraucos par Martiņu, klausījos viņas elpas vilcienos, skatījos uz viņu it kā baidīdamās pazaudēt. Es biju nogurusi, iztukšota un bezgala laimīga. Skatījos uz mazo dzīvībiņu un lēju prieka asaras.

// Tā mana mamma par mani laikā, kad es piedzimu. :))

plecs, uz kura izraudāties

ir lietas, ko apgalvojam ar visciešāko pārliecību līdz brīdim, kad paši tam vairs neticam, līdz brīdim, kad tā vairs nav taisnība. visu šo laiku tas tiek turēts mūsos, jo mēs domājam, ka tā būs labāk gan mums, gan citiem. mums ir bail, ka citi mūs nosodīs, ka citi mūs apsmies, ka nesapratīs, bet dzīves īstākā vērtība ir draugi, tā ir mūsu pirmā vērtība. lai arī mēdz teikt, ka draugi nāk un iet, ir tomēr tas viens īpašais cilvēks, kurš tur ir bijis vienmēr, kurš mums ir bijis apnicīgs un kaitonošs, bet reizē pats pats vienīagis un labākais, bez kura nebūtu mūsu. reizēm, kad ģimene no mums ir novērsusies un visa pasaule mūsu acu priekšā lēnām un mokoši brūk kopā, ar mums paliek tikai draugs. draugi ir mūsu īstā ģimene. ģimene, kuru mēs izvēlamies un veidojam. es savai ģimenei neļaušu sabrukt, jo ja nav mana ģimene, neesmu arī es.

vienmēr nelaikā

es nezinu vai dzīve ir dzīva, es nezinu vai ir kaut kas augstāks, es nemaz nezinu vai ir tāds mērfijs ar visiem saviem likumiem, bet vienmēr būs tā, ka nekad nebūs tā kā vajag. viss notiks nelaikā. nu teorētiski nav jau īsti par ko sūdzēties. man nav. gan jau kādam citam būs ko pasūdzēties. bet nu dzīvojam dzīvi dzīvā dzīvē, jo dzīvā dzīvē dzīva dzīve.

gars

būs lab! es nezinu vai tagad ir vai nav lab, bet es zinu, ka būs lab!