neatbildētais jautājums

kāpēc cilvēki saiet kopā? kāpēc precas? kāpēc tie rod bērnus? un savukārt, kāpēc ir cilvēki, kas nemeklē šo lielo mīlestību jeb tā saucamo otro pusīti? tie cilvēki bez bērniem.

tāpēc, ka katrs izvēlas iet savu ceļu, katrs izvēlas būvēt savu laimi. bet ne jau vienmēr tā veidos kopīgu laimi. laime mēdz aiziet neceļos. cilvēks, ko mīlam, var izrādīties pavisam cits cilvēks pēc dabas. tā ir tā pasaules nežēlība. bet lieta, ko vēl jo vairāk nevar saprast - kāpēc ir cilvēki, kas to pacieš? un kāpēc vispār tā jārīkojas? ja tev ir bērni, tev tie ir jāmīl. ja esi precējies, tad esi labs un godīgs cilvēks pret otru. nedrīkst izturēties ar necieņu, nedrīkst vēlēt ļaunu. vēlētos rakstīt, ka ''nedrīkst nemīlēt'', taču saprotu, ka tā nav. un ja nemīli - nebojā otram laimi. nebojā sava otra cilvēka laimi, nebojā sava bērna dzīvi. bez tevis vienkārši ir laimīgāk, bet ne jau nu es to visai pasaulei vienkārši iemācīšu.

pašiem negribot

mūzikai, dziesmām pieder ārkārtīgi liela vara pār cilvēku. nepietiek jau ar to, ka dziesmās izteiktas mūsu sajūtas, tās arī atgādina par konkrētiem cilvēkiem, dzīves notikumiem. dziesmas atspoguļo mūs, mūsu priekus un bēdas. ārkārtīgi dīvaini uzslēgt dziesmu, kas kādreiz bijusi ārkārtīgi nozīmīga un sāpīga reizē. tā atgādina visu. visu, kas tev bija svarīgs, visu, ko pārcieti, tā atgādina to, kas biji. tā atgadina to, kāda biju es. un vēl brīnumainākā kārtā, ir skumji. ne jau par to, ka būtu bijis labāk, jo nebija labāk, bija tikai sliktāk. bet ... tā tomēr atgādina kaut ko ļoti nozīmīgu, kaut ko, ko nevar izskaidrot. šo dziesmu nebiju skandinājusi kopš ziemas beigām.

meggga mind

es jautāju ''vai tavuprāt pastāv dzīve pēc nāves?'' un kā atbildi saņēmu pavisam pārliecinošu un vienkāršu ''nē.''

padomājot loģiski, tā tam vajadzētu būt. jo viss jau ir pasakas. maģija vienmēr pastāvējusi tikai filmās un multenēs. nu vismaz tāāāda maģija. bet tiešām? vai tas ir viss? mēs vienkārši esam daba un nekas vairāk? piedzimstam, nodzīvojam cik vien mūsu spēkos un mirstam? tāds būtu tas mūsu dzīves uzdevums? vienmēr licies, ka dzīve pēc nāves tiešām pastāv, bet šī atbilde mani tiešām visai sāpīgi ieintriģēja. es sāku tam reāli pieiet. kas gan mēs cilvēki esam, lai pēc nāves dzīvotu pēcnāves dzīvi ? jāteic, ka tas ir visai skumji. mēs visu mūžu dzīvojam, mums sāp, mēs bēdājamies un priecājamies, raudam un smejamies, ir tik daudz pārdzīvojumi un piedzīvojumi... kam tas viss? lai tā vienkārši nomirtu?

tikai tā viss ritēs uz priekšu

''Es apzinos, ka sāpēja. Ka atstāji sāpes un dusmas. Bet tik pat daudz tu manī atstāji prieku un smaidu !''

whenever i'm alone

tieši tāpēc es nerunāju skaļi par to, ko jūtu un patiesībā domāju. man ir nežēlīgi bail atvēties vien iemesla dēļ. man bail, ka ja pateikšu, kas tiešām manī iekšā notiek, es aizbaidīšu prom visu labo, kas ar mani noticis. ir tāda sajūta, ka cilvēki baidās no atklātām jūtām un emocijām. un es nesaprotu kāpēc tā ir!!!! jo es pati nebaidos, man patīk atklātība! man patīk, ka cilvēks man pasaka kā ir! bet es pati nevaru... es nevaru. man tiešām,patiešām liekas, ka es aizbaidīšu vienu un visus prom! tāpēc jau arī šodien, kad man tiešā tekstā tika uzdots KILLER jautājums, es biju idiote. un vispār, mani var tagad kronēt par nākamo rozamundu pilčeri, baigos tekstus sarakstīju.

es gribu kā bērns vēl just

sēdējām šķūņaugšā nakts vidū, jo nenāca vairs miegs un, paveroties fantastiskam skatam lauku romantikas un aitu blējienuu ietvaros, atcerējāmies visu, kas mums kā bērniem reiz bijis aktuāls. pogi jeb fiškas.. lielai daļai cilvēku pogi saistījās ar sišanos, bet atceros, kā mēs ar Lauriņu tam atradām citu pielietojumu - tur virsū bija pokemonu un mēs ar tiem spēlējāmies kā ar lellēm. hah, meiteņu lietas... un visas tās bērnības multenes! cartoon network - mans ceļvedis angļu valodā. skubijs dū. atceries to sēriju par tiem saldējuma - šokolādes, vaniļas un zemeņu - spokiem? atceries taču! un vispār tik daudz foršas lietas, ko atcerēties. bet vai atceries šīs multenes - top cat, wacky races un kung fu suni ? :))))) klasika! visa mana bērnība, lielākā tās daļa tika pavadīta ar Lauriņu. ko tik mēs nedarījām.. es praktiski dzīvoju pie viņas tāpat kā viņa pie manis. spēlējām tekken 3, uuujaaaaa, tas bija labs!! laukos arī pie manis visu laiku dzīvojāmies, mums pietika ar salmu kaudzi, lai būtu jautri. un bērnudārza brīvlaiks likās kā VESELA MŪŽĪBA! 30 dienas !!!!!!!!! tas arī kalpoja par iemeslu kāpēc man vasara likās tikai 30 dienas gara, haha. atceros kā bērnudārza izlaidumā dziedājām dziesmu ar vārdiem ''tā bērnība paiet un tālumā gaist, bet negribas projām to laist. lai prieks tavās acīs un sirdī mīt, un lai tas neizgaist rīt''. tas bija viens F A N T A S T I S K S laiks. :))))))))))))))

i had a dream

kaut kāds pilnīgi, like, PILNĪGI parasts un iekdienišķs sapnis, bet es tā īstenībā gribētu. viņam vispār nebija sakars. nu lieta tāda, pie mums mājās nereāli daudz ciemiņi, es nezinu kāpēc, bet ir kaut kādi svētki. nākamajā dienā es jūtos mazliet wasted un tā, tad es ar riktīgi DAUDZ DAUDZ DAUDZ segām iekārtojos savā gultā, man ir daudz daudz spilveni, kaut kas garšīgs un rokās es turu portatīvo datoru. tur es vienkārši izbaudu slinkumu. spēlēju spēlītes un daru citas mazsvarīgas lietas. bet labs.

un, starpcitu, KE$HAI ir tiešām dievinoši mati, man patīk arī visi tie viņas spīdumi n shit like that. man tikai nav ne jausmas kā panākt, ko tamlīdzīgu uz sevis.