šāda rakstura kaislības manu dzīvi laikam nekad nepametīs, tas jau kļūst nogurdinoši, vispār nezinu kā meklēt un atrast vārdus vai veidus, ar kuriem cīnīties. vai nu apgāžas teiciens par to, ka cilvēki nemainas, vai arī es tevi pirms tam vispār nepazinu. un skaitījos vēl mīlam. muļķības! tagad jau visu var sagaidīt, ziniet ko.
un tu? kas te vispār notiek? viņa melo, ka viņai vienalga jeb, viņas vārdiem, pohuj. nē, princesīt, tam nu es tik viegli nenoticēšu. paši neviens nezin, ko grib. bet ko tad es, mana bilde par tavējo mazāk vērta, kaut skaities atstāta aizmugurē. ha. nu jā, nekad jau netiksi atstāta. es jau arī viņu, nu viņu, ziniet... neatstāšu pavisam. tikai aprakšu, kur viņš bija visskaistākais. astotajā jūlijā. vasara mūsu pilsētā. mans pirmais vīrs, manas pirmās kāzas. mana mīlestība tik stipra, lai pietiktu mums abiem un mūsu skaistajiem bērniem, kamēr tavās gaiši zilajās acīs tikai aukstums un iekāre vien. jā, iekāre. sava veida mīlestība. fiziska. kaut vai! labākais un sliktākais reizē. tas par tevi. ak, taču nesatraucies! mīlēju un mīlēšu tevi pa sapņiem, mūsu īstenībā, bez tevis mūžīgi mūžos. un tā pat labāk. tāpat jau nebūtu sanācis, vai ne? tu jau pats zini vislabāk.
pietiks.
divu nedēļu atpūtiņa kalnos ar labākajiem draudziņiem, ooo tas tik būtu tieši laikā! mazais mūža mērķītis, gan jau mēs savāksimies tā, vai ne? vakaros ar karstu šokolādi vai vīnu, kas nu kuram vairāk iet pie sirds. un tad mēs priecāsimies par dzīvi, priecāsimies par sevi un ar sevi. un viens ar otru. izsmiesimies un izbučosimies no sirds. un kamīnā uguntiņa tikai maigi sprakšķēs.
