Pārstāt domāt

Tik ilgi gaidīju, ka par veselu pusotru nedēļu palaidu garām sava stāsta nopublicēšanos Kara Kudā! Meklējams šeit. Kā tas tapa? Ja nemaldos, tad decembrī rakstniecības studiju maģistriem bija eksāmens studiju kursā "tekstveide" pie pasniedzējas Lindas Lauzes. Katrs izvilkām lapiņu ar tēmu, uzdevums pavisam vienkāršs - demonstrēt savas teksta veidošanas prasmes! Tā nu es sademonstrējos uz apaļu desmit un saņēmu šo piedāvājumu - nopublicēties. Tā kā laikam varu teikt - esmu tagad īsta rakstniece, ha!

Meditācija ar harpijām

Es esmu tātad kalnu pļavā. Uz tādām parasti nāk, meklēdams pēc miera un klusuma. Te tāda nav, jo blakus kliedz harpijas. Reizēm arī šņāc. Varbūt tas ir ļoti atbilstīgi tam haosam, kāds darās manā galvā. Tāda kā manu domu materializēšanās skaņā. Pilnīgs kliedziens.

Ko es domāju? Un ko es daru? Vai es vispār domāju un daru? Vispār jā. Un kas ir šis? Mīlestība vai atriebība, vai kaut kas pa vidu? Tādi vārdi parasti nonāk meksikāņu seriālos, bet es esmu Alpos. Alpos, ja? Kalnā, un cik trāpīgi - starp debesīm un zemi.

Kāpēc jaunībā bija vieglāk? Varbūt tad mazāk rūpēja, bet varbūt vēl nebiju sastapusi Mazo princi.

Jēriņš.

Kalnā starp debesīm un zemi.

Varbūt tas nāk līdz ar rudeni, ka cilvēks vēlas klausīties un sadzirdēt sentimentu tajā klausāmajā, un tā es aizvakar un vakar, un šorīt viņu klausījos. Tāda kā rētu uzplēšana. Vienmēr savas kreveles esmu ķibinājusi nost, mazliet paasiņo un viss. Gan tā, gan citādi. Starp divām saulēm. Klausījos un domāju, nu kā var tik trāpīgi? Ar dziesmu vārdiem, ar dzeju un manām sajūtām. Pati rakstu ļoti mistiskā, un liekas, tikai sev saprotamā kodā. Bet kaut kā tie, kas kaut drusciņ ir lietas kursā, mani prot atšifrēt. Varbūt tāpēc šeit divus gadus nekas nav radies? Es baidos tikt pieķerta.

Līdz ar rudeni.

Auksts rīts ar nosalušiem deguniem. Stulbais rudens! Kā var nepatikt rudens, tu saki, bet nojaut, ka es daudz ko sakos nepatīkam. Galvenais, ka mēs viens otram patīkam, vai ne? Rīta mīlestībiņa un cigarete, cik gan mums te labi, jauniem, skaistiem, neprecētiem!

Rudens un atgriešanās. Zini, man tagad patīk. Tu priecājies? Tik daudz kas ir mainījies. Es nesmēķēju. Man nav vairs septiņpadsmit.

Es-Tu sastapšanās ir iespējama, bet mēs esam cilvēki un tāpēc to pazaudējam

apsolīt neko

kad tik ilgi nav rakstīts, tad pilnīgi nav ne jausmas, kā lai iesāk, taču, patiesību sakot, tas vienmēr ir tas grūtākais - iesākt. ne tikai rakstīt, bet vispār. bet vajag un es sāku.

sākšu ar to, ka man (kārtējo reizi) BESĪ, ka es tik maz rakstu. man tiešām no sirds patīk rakstīt, man pat vajag, jo kiš-miš-ar-rozīnēm citādāk galvā notiek, bet kaut kāds sliņķis mācās virsū, kas visu laiku saka ''ai, rītā'', bet nekad taču tas rītā nepienāk. grūti teikt, kas par zibeni man iespēra, ka man tagad beidzot savajadzējās, bet ļoti labi, ka iespēra. iespējams, tas bija tas puisis no Portugāles vai Spānijas (es ļoti atvainojos, es vienkāršu neatceros), ar kuru tai vienā krogā runājāmies dikti un daudz par Hariju, un kaut kā tā saruna nonāca līdz rakstīšanai kā tādai un arī manai, un tad es pateicu, ka man ir blogs, un tad viņš man prasīja linku, un tad es varbūt izdomāju, ka kaut ko jaunu arī te vajag iemest. traki tikai, ka tā translate poga labējā malā nekam neder. es pamēģināju - vājprāts. galīgi netulkojas tik dvēselei patīkāmi, kā latviski rakstās, bet nu oh well whatareyagonnado. 

vispār es esmu Lietuvā, Viļņā, jo es esmu Erasmusā. gan jau kāds zina, kāds nezina, kādam vienalga, bet man traki patīk. nebaidos teikt ''labākais, kas ar mani noticis'' tādā lielo pieredžu perspektīvā (??). varbūt mazliet jocīgi, ka baigi daudz šī apmaiņas studiju programma pagaidām galīgi nesaistās ar studijām, bet nav jau tā, ka sūdzamies, galīgi nē. mums te ir dzīves pieredzes, ziniet. un pats, pats svarīgākais - mums te ir CILVĒKI UZ DZĪVI. ieradāmies pirms mēneša, 2.septembrī, bet mums te jau ar neskaitāmiem cilvēkiem ir tādi klikšķi, ka es pat neticu šim ''mēs tikai mēnesi esam pazīstami'' stulbumam. tā vienkārši nevar būt. draugi mīļie, šis bija zvaigznēs ierakstīts! šis ir kosmosssssss! 

protams, esot šeit, ir mākušās virsū visādas briesmu-dilemmas. ko es daru? kā es daru? kāpēc es daru? un kā būtu labāk, kā sliktāk? un labi, ka tad ir draudzene messindžer-stiepiena attālumā, kurai izsūdzēt savu sāpi un nesaprašanu, un kura palīdz, un paliek labāk. es nezinu vai pavisam. jo sēž uz pleca velniņš mazs, kas dikti dīda. paspēlējies, nu lūūūdzu, paspēlējies ar uguni, ir taču tik forši!? :) bet nav jau vairs arī 17, kad dzīvojam mirklī un viss vienalga. uz otra pleca sēž eņģelītis. un esmu good girl, kā mēs šeit teiktu.

tagad novilkšu vienu lielu strīpu un ierakstīšu šeit kaut ko, ko vienu vakaru, būdama mazliet lillā, ierakstīju savos Notes, jo zināju, ka citādi šis aizmuks - 

_________________________________________________________________________________

ja ir kaut kas, kas mūs vieno, tad tās ir jūlija naktis ()

un, iespējams, es māku skaisti rakstīt, bet tikpat skaisti tu māki dirst

un, iespējams, es tevi nepazīstu labāk par citiem, toties es tevi pazīstu kā neviens.

un man ar to pietiek. un tev arī. bet mums, tomēr, visa nepietiek (vai ir par daudz), lai būtu skaisti

un man tevis nepietiek.

_________________________________________________________________________________

kaut kur, man šķiet, vēl pietrūkst vārds ''pagaidām'', bet es īsti nezinu. bet tad jau būtu kā Ziedoņa dzejā, un mazliet jau arī ir. Pagaidām dzīvojam, pagaidām. 

bet nevēlos es beigt šo ilgi (tā, ka ļoti ilgi) cepušos rakstu uz skumjas nots. galu galā savu mīlestības vēstuli es uzrakstīju, un savu zīmogu arī dabūju. visssssss taču ir taka vaaaaaig, vai ne? un tagad es gribu dzīvot un priecāties. es jau vienreiz 4 gadus padzīvoju ilūzijās, un ziniet, nebija to vērts. tagad es gribu sapņot par skaistām lietām. par daudz brīnišķīgiem piedzīvojumiem ar Erasmus ģimeni, par skaistiem Ziemassvētkiem pie manas puses no sirds, par vēl neskaitāmiem Harija brīnumiem, un pavisam noteikti par janvāri Slovākijā !!

P.S. Ak, jā, un kāpēc es šo nosaucu par Apsolīt neko !!! Jo es sev gada sākumā (ko varar aplūkot iepriešējā ierakstā) nosolījos daudz lietas, kuras es galīgi neesmu pildījusi. tādas, kā 1)rakstīt vairāk, nu jūs jau redzat, cik mani labi iet; un 2)lasīt vairāk, es cenšos, es riktīgi cenšos, bet tās 12 grāmatas es galīgi vēl neesmu savākusi, un manas prioritātes, esot šeit, nez kāpēc galīgi nesaistās ar lasīšanu, tāpēc tā - NESOLIET SEV NEKO. nekādas jaungada apņemšanas, neko, nu neko! nevajag. paši sevi pievilsiet. un tā nevajag

par gadu maiņu mēnesi vēlāk, kā vajadzētu

Es nezinu, vai pamanījāt, bet pirms mēneša un vienas dienas pienāca jaunais gads, un es par to tagad vēlos kaut ko uzrakstīt. Atbildot uz jautājumu par to, kāpēc tikai tagad, varu attaisnoties ar drausmīgo bubuli vārdā Sesija, kur man bija nu tik ļoti mežomīgi daudz jādara, jo pati biju visu atstājusi uz pēdējo brīdi, heu heu, kā arī, kad beidzot šis drausmonis bija ar īpašu gudrības zobenu uzvarēts, nokārtots un zemē noguldīts, nāca divas laiskuma pilnas nedēļas, kas bija ļoti aizņemtas ar gulēšanu, atpūšanos un nekā nedarīšanu - es reāli neredzu nevienu brīdi, kad būtu varējusi kaut ko uzrakstīt! Tāpēc ķeros klāt tam tagad, februārī, jo, šķiet, atlikt uz vēl vēlāku būtu galīgi nesmuki.

Vēlos sākt ar kaut ko, kas man ļoti besī, un jums noteikti tas ļoti interesē. Man besī, ka katru reizi, kad gāds gads tuvojas noslēgumam, cilvēki visus laiko, šēro un publicē mīmus par to, cik drausmīgs bijis šis gads un kaut viņš ātrāk beigtos. Tas izskatās apmēram tā:

*January 2016* this is going to be my year!

*October 2016* nevermind, I'll try next year!

Kenya not ?!? I mean, tas tiek publicēts KATRU GADU, un visbiežāk to dara vieni un tie paši cilvēki! Es jau saprotu, 2016 nebija nekāds eņģelis, un iespējams arī 2015, 2014 un tā tālāk un tā joprojām sagādāja pāris nesmukumus, bet nu ja jau laimes mēraukla tiek novilkta visa gada garumā, tad tos mīmus var publicēt jau janvārī (un kaitinošākais, ka daudzi tā pat dara), jo ir absolūti muļķīgi iedomāties, ka viss gads būs laimē tīts. Cilvēki pat nezin, kas priekš viņiem ir laime, un tiklīdz viņiem neiet internets vai nokrīt maizīte ar sviesta pusi uz leju, tā jau jaunais gads ir bijis nelaimīgs. Get a grip and make it stop pls

Ā un vēl vispār, ja runājam par 2016.gadu, Caito Potatoe, kas ir fenomenāli smieklīga jūtūbere un citu sociālo mediju persona, vienā no saviem video minēja, ka psychic lady atgādinājusi viņai, ka 2016 bija mērkaķa gads, kas arī varētu izskaidrot visu jokaino, kas šajā gadā notika. Gribi tici, gribi netici. Es pat laikam varētu noticēt, jo mērkaķi taču ir diezgan funny, ne tā? Un pietam tagad ir gaiļa gads, un ziniet, man visas lekcijas sākas 8:00, un es vēl nevienu neesmu nokavējusi! Un gailītis taču ir tāds modinātājputniņš.

Un tagad par mūžīgo, ar jaunajiem-gadiem saistīto lielo apņemšanās tēmu. Jāteic, vienubrīd man tā galīgi nepatika, likās tāda sevis-mānīšana vien ir, un ka nav tačām vajadzīgs jauns gads jaunām lietām, un tas ir kinda tru, bet nu tai pat laikā, patīk jau patīk mums, ka varam kaut kā lietas sakārtot un mazu skaidrību ieviest, šajā gadījumā pa gadiem, mēnešiem un tā. Un tad nu domāju tā - apņemšanās ir superforša lieta, bet uzstādiet sev reāli izpildāmas apņemšanās! Un, ja uzstādiet, tad arī savu prātu nostādiet šajā virzienā. Piemēram, mana apņemšanās ne tikai šogad, bet jau iepriekšēos gados, bijusi lasīt grāmatas, un tik daudz, cik vien iespējams. Šobrīd manā 2017.gadā lasāmo grāmatu sarakstā ir 12 grāmatas, un tas nav daudz, vienkārši nevēlos sev uzstādīt mērķi izlasīt 50 grāmatas, zinot, ka neesmu spējīga pilnīgi visu savu laiku veltīt grāmatām. Un ja izlasīšu šīs divpadsmit ātrāk kā par decembri vai novembri, tas nebūt man nenozīmēs, ka apņemšanās izpildīta un līdz jaunam gadam varu mest mieru. Respektīvi, es zinu, ka varu grāmatas izlasīt divu dienu laikā, kad tās burtiski ievelk sevī, un varu vienu grāmatu mocīt mēnešiem ilgi un tā arī neizmocīt. Un tāpēc tas cipars ir tāds smuks, dodot vienu mēnesi vienai grāmatai. Tālāk esmu apņēmusies iegādāt, cik vien manas finanses man to atļauj, mazliet dārgāku, tomēr daudz kvalitatīvāku kosmētiku. Vienubrīd biju uz aliexpress viļņa, un likās - esmu uzvarētāja un viss dārgais man ir 3x lētāks, nu un, ka viltots? Bet nu kvalitāte matters, kvalitāte matters... Unless you want to lose your lips and have old grandma skin :)

So yeah, centieties saglabāt mazuliet prieka arī bēdu brīžos, ejiet pretī saviem ''apņēmumiem'' cik vien tas ir jūsu spēkos un atrodiet kaut ko, kas jums dara laimi! Tikai ne narkotikas, lūdzu, tas nav forši.

P.S. Un aizmirsu vēl, ka centīšos apņemties (jo šī apņemšanās jau iepriekš ir saskārusies ar neveiksmi) mazliet vairāk šeit rakstīt, un mazliet arī nomainīt savu rakstīšanas ievirzi, jo pirms tam tā bija par daudz bēdīga, jo bēdās man nāk laukā rakstītājs, bet tas nav forši te bēdāties, tāpēc vilkšu savu rakstītāju laukā vairāk priekos, nekā bēdās, jo priecāties ir forši, un tad būs baigi forši.

šis raksts iederēsies Kerijas ''sex and the city'' slejā

gan jau, ka katrs cilvēks ir dzirdējis par tādu brīnumu kā ''nerakstīts likums'', taču, šķiet, ka cilvēki savās galvās līdz ar to faktu, ka šie likumi ir nerakstīti, ir izdomājuši, ka tie jau nu patiešām neskaitās vai arī ir pilnīgi brīvi tos pārkāpt. kaut gan pārkāpj jau arī rakstītos, kāpēc tad lai šie būtu izņēmums, ne tā? 

cik mana pieredze man ir rādījusi, puiši ļoti mīl izmantot teicienu ''bro's before hoes'' un vēl vairāk mīl to neievērot, respektīvi, that's just something a bro without a hoe would say. tur nedarbojas nekādi likumi, vienkārši ir meičuks, ir iespēja un iet vaļā, brāļu kods pie vienas vietas. prove me wrong, protams, ja man nav taisnība, bet šis tikai tāds mans subjektīvais. un tad nu tā es biju tik priecīga un pārliecināta, ka meitenēm ir pilnīgi citādāk. es kļūdījos.

pats pirmais un svarīgākais meiteņu likums, ko vajadzētu likt riktīgā boldiņā, ir neaiztiec savu draudzeņu bijušos puišus. un es jums varu likt galvu ķīlā, es viņiem netuvojos. lai kā man dzīvē nebūtu kāja slīdējusi un kam tik es neesmu pāri darījusi, iznākumā tie bija puiši un es pati, kas bija cietēji. manas lēdijas - nekad. bet rādās, ka es tā vienīgā naivā, kas pēc šīs ābeces dzīvo. 

radīsies varbūt jautājums, kāpēc nedrīkst? ir taču varbūt pagājuši gadi un mainījušies citi džeki, nu kāpēc lai nevarētu? - tāpēc, ka tās ir manas atmiņas, kas man ir svētas, un tagad tās tiek izbradātas, un to dara neviens cits kā man tuvs cilvēks. - tāpēc, ka es absolūti nespēju iztēloties to mierīgo dzīvi un sarunas turpmāk hehei, ko tu savam puisim uzdāvināji dzimšanas dienā? oo, super, nu zini, tad, kad mēs pirms 3 gadiem bijām kopā, tad mēs svinējām tā un šitā. izklausās nepareizi, vai ne? - gulta. i mean, kā tagad risināsies šis foršās meiteņu sarunas ar mūždien piparotajām detaļām? jo es drīzāk vemšu, nekā padalīšos ar lielisku padomu. - tāpēc, ka tā vienkārši nedrīkst un viss punkts āmen baznīcā.

un galu galā tad viens mazs kvoutiņš no seksa un lielpilsētas

Carrie: The longer I sat at that table, the more alone I felt. And it really hit me: I am 35 and alone!
Miranda: You are not alone.
Carrie: No, I know I have you guys, but...and really, I hate myself a little for saying this, but...it felt really sad not to have a man in my life who cares about me. No special guy to wish me happy birthday. No goddamn soulmate. And I don't even know if I believe in soulmates.
Charlotte: Don't laugh at me, but maybe we could be each others soulmates? And then we could let men be just these great nice guys to have fun with?
Samantha: Well, that sounds like a plan.

un vai tad tā nav? ja ne mēs viena otrai, tad kas, tie puiši, vai? pašas taču lieliski zinam, ka attiecības mēdz jukt un brukt, un šādos brīžos mums visvairāk nepieciešam draudzenes plecs, kas izklausās pēc tāda tīri laba iemesla, lieki nemest pārbaudījumus šīs draudzības ceļā. uzmācas negodīgās dzīves baisais jautājums ''kāpēc nekad nekas nav vienkārši?'', taču atbildēt uz to nemaz nav tik grūti - nevajag sarežģīt, tad arī būs vienkārši. bērniem mēs teiktu ''nespēlējies ar uguni''. un ja jau mēs esam viena otras dvēselītes, tad nevajag no tām taisīt horkrustus (es ļoti atvainojos, bet Harija Potera references ir manas dzīves obligāta sastāvdaļa).

bija, ir, būs

there is a girl who still writes you;
she doesn't know how not to

skumjais rakstītājs - tā es sevi varētu dēvēt, jo vislielākā vēlme, pat nepieciešamība rakstīt rodas tad, kad, šķiet, viss jūk un brūk, un to visu vajag kaut kur izlikt. jo es nerunāju. es neprotu. taču šis nebūs skumju raksts. šis būs par tevi, ebi

cilvēkiem ir tāda pavisam nelāga iedoma, ka, jo vecāki viņi kļūst, jo gudrāki, vairāk saprot lielas lietas un vārdus, tādus kā mīlestība un sāpes. un tāpēc varbūt tā notika. bija gadus 16 jauna meitene, kas visādā ziņā bija par ātru pieaugusi, taču neviens šiem viņas lielajiem vārdiem tomēr nepieteicās piešķirt nozīmi. teicās, pāries. un nepārgāja gadiem. viens puisis un tik daudzas emocijas, viena vasara un tik daudz citas maznozīmīgas, pāris mēneši prieka pret tik daudziem milzu sāpju gadiem, un joprojām nebija neviena, kas līdz galam noticētu viņas mīlestībai pret šo cilvēku. taču galu galā, vai tam maz bija kāda nozīme, ja viņa pati zināja un ticēja tās mūžībai.

ja pieņemam, ka pagātne, tagadne un nākotne pastāv vienlaicīgi un kaut kur pagātnē vēljoprojām atrodas šī meitene, tad manas tagadnes lielākā vēlme būtu pieiet un apskaut, pateikt, lai mīli sevi, jo es tevi mīlu. viņš patiešām pāries. nē, lūdzu, nedusmo (es zinu, kā tu sper zemes gaisā, kad kāds viņu mālē), es zinu, ka tu mīli. ne jau mīlestība pāries, viņš pāries. un pienāks diena, kad tev viņu vairs nevajadzēs. ne mazliet un ne tik. tas ir tās pirmās mīlestības slogs, viņa vienmēr tevī paliek, un arī viņš vienmēr tevī būs, bet viņš pāries. tu sapratīsi, es sapratu. 

mīli sevi un viss būs. kad? tas ir manas un tavas nākotnes ziņā

par kafiju bez cigaretēm

sākotnēji vēlos minēt to, ka esmu ārkārtīgi liela māksliniece un mūzas meklētāja, un šis ieraksts manā galvā cepas nu jau vismaz kādas 3 nedēļas, jo man vienkārši trūkst šīs iedvesmas, ko sauc par ''apsēsties un uzrakstīt''. bet tā patiešām ir un tas nav tik vienkārši. man tik ļoti patīk rakstīt un man galvā tik daudz viss maisās, taču ne vienmēr, kad atver šo balto logu un type svītriņa nepacietīgi gaida, kad kaut ko uzrakstīsi, es saprotu, ka man vienkārši šodien nerakstīsies, ko nevar salīdzināt ar tām reizēm, kad nakts vidū jāslēdz kompis un jāraksta, jo ir rakstāmais. es nemaz nezinu, kāpēc man likās, ka šo ir vērts minēt un stāstīt, un kam vispār interesē, bet tā tas ir. un vēl, manuprāt, šī dziesma ļoti iederēsies tiem, kas vabūt arī lasīs.

iespējams, tev liksies, ka šis raksts būs par kafiju, bet tā nav. 

saņemot kārtējo ''tēju vai kafiju?'', un nu jau bez mana ''man negaršo kafija'', apstiprinoši atbildēju kafijai, jo, kā man bija šķitis, tava kafija ir garšīgāka par jebkuru tēju, līdz kūpošā krūzīte jau bija manās rokās, taču tās saturs šķita daudz skābāks un biezāks, kā toreiz. ziniet, es nekad neesmu kafiju dzērusi, man viņa negaršoja, līdz uzradās kāds, kura kafija likās burvīga, un tad nu tagad es beidzot sapratu, ka tā burvība slēpās tajā, ka pa logu spraugām istabā lauzās pavasara smarža un kafiju es čiepu un dzēru no tavas krūzes, kas ir patiesi nesaprotami garda burvestība. un es biju pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ man šis daudzu mīlētais dzēriens ir iegaršojies. protams, sava taisnība tajā visā arī ir, jo es nezinu vai es kā citādi to būtu sākusi mīļuprāt dzert. 

un tad it kā pienākot brīdis, kad to kafiju reāli vajag, bez viņas nevar. un man vajadzēja, jo es citādi nevarēju. un tad nāca šīs dedzinošās sirdssāpītēs, bet man joprojām vajadzēja, lai arī cik sāpīgi to bija uzlūkot. 

viss gads likās it kā labs, bet tomēr nē. ne melns, ne balts, un par pelēku arī nenosauksi. taču es augu, es tik ļoti augu un tāpēc varu atskatīties uz tiem sāpīgajiem brīžiem un pateikt paldies par tiem, jo es beidzot esmu sapratusi, ka tiešām fakined nekad vairs. es teicos, ka otru 2012 nespētu vairs piedzīvot, es lūdzos mistiskus spēkus, lai nedara man pāri, nesaprazdama, ka tikai es un vienīgi es nosaku savu laimīti. tas ir ārkārtīgi tāls un garš ceļš - nonākt līdz sevis mīlēšanai un spēt piedot un pateikt paldies visiem, kas reiz ar mums bijuši, bet ne vienmēr palikuši blakus. 

cilvēkam nav lielāka šķēršļa par sevi pašu. un es vairs nevainoju kafiju un labprāt to iedzeru, kad vēlos, taču no tās dzīvot es arī nevēlos un netaisos. es mīlu lasīt grāmatas un es beidzot tās lasu. un metiet pie malas jaungada apņemšanos, pilnīgi riebj klausīties. kāpēc ir vajadzīgs jauns gads, lai kaut ko mainītu? vai tad nepietiek ar mēnesi vai dienu? nav māksla gada sākumā uz lapiņas rūpīgi sarakstīt lietas, ko vēlos izdarīt, un nogrūst šo lapiņu kaut kur apaugam ar putekļiem. māksla ir atskatīties uz padarīto un apjaust vēl nepadarīto, un to tiktiešām darīt jebkad un jebkurā laikā. 

man šķiet, ka sanāca pārāk iedvesmojoši, taču tas pavisam nejauši. un šis nav par kafiju. par cigaretēm varbūt tikai mazliet.