pirmdiena, 2015. gada 27. aprīlis

tikai vienu dienu, kaut vai tikai vienu

cik tas ir jauki, gulēt savā gultā un klausīties, cik neganti pret jumtu sitas lietus. iziet ārā un sajust spiedīgajā gaisā tuvojošos negaisu. ieelpot to svaigumu, kas no zemes nāk pēc pamatīga gāziena. sadzirdēt šogad pirmo pērkona dūcienu. un vēl jaukāk ir tajā visā dalīties ar tevi. nezinu, cik dalīta bēda ir pusbēda, taču skaidri zinu, ka dalīts prieks ir dubult-un vēl vairāk-prieks. 
man vajadzēja vēl šo vienu dienu mājās, kuldīgā. man vajadzēja to jauko vakarvakaru, kad tik ļoti vēlējos pagatavot tev vakariņās ko burvīgu un skaistu, kam sekoja lielais pārdzīvojums par neveiksmi un tavs mīļais smaids un mierinājums, ka man ir izdevies viss patiešām lieliski. man vajadzēja aizmigt tavā azotē, skatoties ēnu spēles un uzmosties vairākas reizes naktī no tava "es tagad sagriezīšos uz šien sāniem un sabučošu tevi"
es nevaru teikt, ka man pietika ar šo vienu dienu, lai tagad uz nenoteiktu laiku atkal dotos uz rīgu, es pēc tās noteikti tiekšos un ilgošos ikkatru prombūšanas sekundi, bet tā jau ir tā īstā dzīve.

būt prom, lai zinātu, cik ļoti gribas atpakaļ.  

vai gadījumā divi laimīti saturoši ieraksti pēc kārtas nav par daudz dzīves lutināti?

ceturtdiena, 2015. gada 9. aprīlis

pavisam traks ieraksts!

nav noslēpums, ka es kā cilvēks esmu īsts emocionāls virpulis, te varu skriet, priecāties, dziedāt un dejot, bet jau nākamajā mirklī gulēt ar seju spilvenā un 2 stundas birdināt asaras, un patiesībā jau tikai vienīgi to pašu nieku dēļ. un tāpēc arī šis ieraksts varbūt tik ļoti atšķirsies no mana iepriekšējā gaudulīgā ieraksta, jo, kā jau minēju iepriekšējā raksta beigās, es vēlos lūkot smieties un priecāties, un tad nu laikam esmu salūkojusi, ha!

nu labi. tā pavisam īsti es neesmu salūkojusi priecāties, jo kā zināms, tādam īsti salūkotam priekam jābūt bērna priekam, kad priecājas par niekiem, par puķēm, par končām un visu šito mazo, foršo, jo tas ir tas neatņemamais prieks, kurš nevar pazust. tas ''pa dzīvi'' prieks. mans prieks gan vairāk ir tas grēcīgais ''par tevi'' prieks, kurš laikam gan var diezgan viegli pazust vienā mirklī... un kurš reizēm liek ielēkt ar seju spilvenā un 2 stundas raudāt... ai nu lai!

''es tikai paspēlēšos'', teicu es pati sev, un jau tajā brīdī sapratu, ka es sev galīgi traki meloju, jo, spriežot pēc pieredzes, es protu tikai un vienīgi samīlēties. tā nu esmu samīlējusies līdz debesu malai un tālāk, pa vēderu dzīvojas traki taureņi vien un galvā pilnīgs pavasara juceklis. tā vien gribas uzkāpt kaut kur augstu, augstu un visai pasaulei paziņot, ka es tevi precēšu un mums būs visskaistākie bērni, kurus es jau nespēju sagaidīt!

nu galīgi traki, tad jau līdz nākamajām asarām, ha