svētdiena, 2013. gada 8. decembris

nav rasa, nav arī asaras

pirmo reizi šī doma ienāca prātā pavisam muļķīgā veidā, kad abi skatījāmies televizoru, taču tad tas likās tik biedējoši un drausmīgi, jo blakus man bija mans draugs, ar kuru mans labākais draugs arī bija labākie draugi. kādu laiciņu no galvas ārā nelīda, bet tad jau kaut kā izdzisa. gluži tāpat kā viss cits, kas apkārt bija, jo nāca tā lielā mūža mīlestība, kad nekas cits vairs svarīgs nebija. labākais draugs kļuva ne jau tikai par labu draugu vien, viņš kļuva par vismīļāko brāli no citas mātes. un kas tikai nav bijis, sākot ar visjautrākajām ballēm un vasarām, beidzot ar strīdiem un asarām, kliegšanu un pasakām. un tad pēkšņi atkal es paskatījos kaut kā citādāk, ne vairs kā uz brāli. varbūt arī tas bija alkohols, kas tā paskatījās. jā, visticamāk. taču tas nedaudz atvēra acis uz kaut ko, kas visu laiku bija tepat. mums pat jāiepazīstas nav, mēs jau visu viens par otru zinām, mēs jau sen viens otru mīlam. un uzvedos es gluži kā skuķe, kurai nupat apritējuši saldie sešpadsmit, taču ļaujiet taču man, jo savos saldajos tādas iespējas man nebija. 

vai ir iespējams iemīlēties brālī? nezinu, kas te būs, nezinu, kā te būs. nav ne mazākās nojausmas, ko tik nerunās, taču nav arī ne mazākās vēlēšanās zināt, jo manī ielūkoties un mani saprast tāpat neviens nekad nespēs. taču šo es zinu - es esmu beidzot patiesi apmierināta ar visu, kas notiek. iespējams tāpēc, ka man vairs tik daudz nerūp, un es nebūvēju savas mājas uz citu cilvēku pleciem. labi vai slikti, laiks rādīs